čīkstuļa pieraksti

biju treniņā, un bija tieši tik grūti, cik biju domājusi. labi, ka nebija nekāds intensīvais - tad gan tur būtu uz vietas pamirusi. lai gan skaisti skan - nāve dejojot. bet tas noteikti nebūtu skaisti. uzrakstīts viss izklausās skaistāk.
bet, neraugoties uz briesmīgajām paģirām, es vēl joprojām esmu laimīgs cilvēks. laimīgs cilvēks ar jocīgu kuņģi un drebuļiem, kurš tūdaļ atkal dosies vecrīgas virzienā.
pašiznīcināšanās instinkts?

uzvārīju nedaudz makaronu, visus tāpat neapēdu, bet palika drusku labāk. vai nu no makaroniem, vai nu no paracetamola. vai ūdens. vai visa kopā. bet slikta dūša vēl joprojām, un piedevām tam visam, mājās vēl joprojām ir sasodīti auksti!! man ļoti ļoti salst!

man ir briesmīgas paģiras. un tas pat nav smieklīgi. nezinu, ko darīt. un vēl piedevām mājās nav ko ēst, bet spēka aiziet kaut kam pakaļ arī nav. un man līdz 18tiem sevi jāuzfrišina, jāiet uz treniņu. un nesakiet man, lai neeju, tas ir mans veids kā sevi sodīt par šitādām izdarībām. lai sirsniņa paārdās. reizēm tas nostrādā. brrr. tik slikti. un es tač parasti nečīkstu.
šņabis ar enerģijas dzērienu ir ĻAUNS kokteilis!

naktīs, kad ballējos, reizēm tik ļoti sagribās kaut kur pierakstīt sajūtu. te nu pāris pierakstījumi. nav jāsaprot. ierakstīju šeit tikai tāpēc, lai no telefona varētu izdzēst ārā.

02/08/2008 3:45
..gluži neatcerējos īsto melodiju un vārdus, tajā bija jādzied kaut kas par zeķēm un zābaciņiem, un tālo ceļu. un tad, vienā brīdī sadzirdēju, melodija atskanēja tikai mammas patīkamajā alta balsī. gandrīz vai jāraud.

07/08/2008 05:15
vecrīga. pie frančiem. kaut kādi mačo gājieni visiem. un drusku kolektīvais idiotisms. [pēc tam, kad redzēju bezjēdzīgu kautiņu uz ielas]

06/09/2008 03:16
es mēģinu, nē, pat nemēģinu, un nesanāk. tikai tādas pusizgāšanās, visādas tizlības. fak. ko nu? diez vai, ka leks daugavā. jāsāk dziedāt, droši, ka par tiem cimdiem, zeķēm un zābaciņiem.

06/09/2008 05:56
bet laikam nemaz nevajag, lai izdodas, tas laikam manam "well-being" nāk par labu. un es esmu paštaisna maita, kas tikai māk citus tiesāt. un tāpēc varbūt man tā arī vajag. nedabūt, ko gribas. bet sirde (vai ķermenis?) alkst anyway.

tikko atnācu mājās, vēl joprojām esmu piedzērusies. šausmas. un es vēl biju essītī, iedomājieties. bet pus6 no rīta tur nav tik traki. vismaz ar brāli parādījām visiem, kā jādejo:)
uhhh, kas par nakti.

tikko parunājos ar aneti, kura pašlaik (jau no ceturtdienas) atrodas dānijā, un tur atradīsies tuvākos divus gadus. un man tik jocīgi palika.. it kā es te sēdētu uz vietas, bez jebkāda progresa un izraušanās no rutīnas, bet viņa tur dzīvo savu dzīvi ar pilnu sparu, ar galvu pa priekšu lecot jaunos izaicinājumos. labi, ka oktobrī prom uz UK (nē, sēnes nelasīšu, studēšu). tas arī ir, ja ne ar galvu pa priekšu, tad vismaz bombačkā noteikti. ļoti gaidu. citādāk mana izraušanās no rutīnas notiek trešdienu, ceturtdienu, piektdienu, sestdienu (un nu jau, acīmredzot, arī pirmdienu) vakaros/naktīs, kad uzvelku skaistas drēbes un dodos ielās. un visi ceļi ved uz vecrīgu. un PAT TĀ jau sāk palikt par rutīnu. ceturtdien dejoju uz letes. kaut kas iepriekš nedarīts. tas patīk.
un man gribas pīpēt.
un paklausīties the ting tings - that's not my name