čīkstuļa pieraksti

cik labi būt jaunai!
ja man kāds tagad jautātu, kā man iet, es teiktu, lieliski!
tā, kā vajadzētu būt pēdējā kursā. dullums, smiekli un prieks. daudz mācību. bet arī viss dullums. un prieks.
un es beidzot saprotu, cik ļoti man tā visa pietrūks.
tās bezrūpības.

es neklaboju, kad man iet labi. vasara bija skaista, tik, tik, tik ļoti skaista. ar garšīgiem un ne tik garšīgiem dzērieniem un ēdieniem, ar pārmērīgu steigu un gulēšanu jūras krastā, ar to vēsmu, ko var dabūt tikai tad, kad brauc lejā no kalna ar riteni, un ar draugiem, draugiem un vēl citiem draugiem.
vakar ierados anglijā, un visas emocijas šķiet pliekanākas. es vēl joprojām īsti nesaprotu, ko es šeit daru un kāpēc es šeit esmu. bet vēl tikai gads. mērķus nospraužot, ir vieglāk. tāpēc mērķus tagad mēģinu izdomāt. uzrakstīt lielisku bakalauru. savest sevi kārtībā un saprast, ko es domāju un to, kas es esmu. varbūt nevis saprast, bet beidzot pieņemt un nebaidīties no cilvēkiem. mazliet vairāk smaidīt, mazliet mazāk ironizēt. mazāk skepses, vairāk noticēt. beigt izlikties un nekaunēties. nesastrādāt daudz muļķību, bet ļauties impulsiem.
impulsiem šovasar, rīgā, klausīju. un pakļaušanās tiem, tas laiks nebūtu bijis tāds, kāds tas bija. un es zinu, ka mani tur gaida. es beidzot zinu, un nebaidos.

mājās esmu bijusi 11 dienas, un cik lieliskas ir bijušas šīs 11 dienas. agrāk, pirms aizbraucu prom, likās, ka esmu kosmopolīts. sevi sajutu, kā kosmopolītu. laikam ir forši tā melot sev, bet es taču nezināju. kā gan es varēju zināt?
neesmu nekāds kosmopolīts, man nav mājas tur, kur man ir labi; man ir labi mājās.
saviem vecākiem mēs vienmēr esam bērni, un, kad esmu ar vecākiem, vienmēr esmu bērns.
rīt prom. 15.10 lidmašīna, un, protams, ka negribu. bet tas nekas. jo ir mājas, vienmēr ir mājas, kur, ja arī viss brūk un jūk, ir vēl mamma, tētis, brālis un draugi, draugi, draugi.. mīļie draugi. nekur nav tik interesantu, gudru cilvēku, nu nav. nekur.
sveiki, atgriežas čīkstulis. gan jau viss būs labi.

es rītvakar būšu mājās. uz veselām 12 dienām, tas liekas kā sapnis. kopā ar mani viens no maniem šejienes labčomiem, kam izrādīšu rīgu un šis padauzīsies pa tallinu. tīri feini.
bet tagad atpakaļ pie primātiem un evolūcijas. pēdējo reizi mana bakalaura studiju laikā rakstu eseju par evolūciju. jocīgi.

mājās braucu 18. martā. prom braucu 30. martā. 12 dienas liekas kā neticams sapnis.

un man likās, ka tik labi tieku ar sevi galā. ar savu vienatni.
skaipojām ar ģimeni šodien, visi bija klāt (kas parasti nekad nenotiek) + brāļa madara arī bija. viņi man rādīja, kā atver savas dāvanas. smaidīju, smējos, bija baigi jauki. un jutos kā baigais varonis, ka nebija jāraud un nekreņķējos.
bet nē. tagad asaras saskrēja acīs. sevi žēloju.
bet nekas. rīt darbs. tad jau viss aizmirsīsies, cerams.

man rīt ir darba intervija. svārstos starp lieliem priekiem par to, ka vispār kāds mani aicina uz darba interviju un starp nelielu nervu sabrukumu :) vēliet man veiksmi, lūdzu! ja dabūšu darbu, ziemassvētkos būšu ciemos pie emmas birminghemā, jo uz LV aizbraukt nesanāks. draugi dos pa purnu. virtuāli. tas ir vairāk kā skaidrs.e

teikšu godīgi - šogad ir daudz, daudz vieglāk un foršāk. šķiet, ka beidzot šeit jūtos labi. protams, ilgas pēc tādām lietām kā tas neaprakstāmais māju siltums un mīļo cilvēku klātbūtnes, manuprāt, nekad īsti nepazudīs, bet es beidzot sāku ar to sadzīvot, un cenšos mīļus cilvēkus atrast arī šeit.
domāju, ka problēma pagājušā gadā bija tā spītīgā vēlme nepieaugt. gribējās palikt tajā pus-pusaudža, pus-jaunieša, pus-pieaugušā fāzē, kurā bija tik sasodīti ērti - ar tevi rēķinās, bet tomēr nekādu īstenu atbildību neviens vēl nesagaida. ja godīgi, tāda nopietna atbildība mani biedē vēl joprojām, kas tad tur ir tik patīkams? rēķini, veļas mazgāžana, ēst gatavošana un nepārtraukta plānošana. vidusskolā bija jautrāk - tik ej uz skolu un pelni atzīmes - viss tavs darbs. bet tagad.. tagad ir citādāk. lai gan tas nāk ar saviem plusiem, to nevar noliegt. jo var pirkt skaistas kurpes, un nekur nevienam nav jāatskaitās, un visiem viss vienalga.
bet jūtos kā iemesta kaut kādā filmā, kur vēl kāds piespiedis fast-forward pogu.
un vēl nesen lekcijās runājām par laika un small world fenomenu (six degrees of seperation).. tikai neviens nepamācija, kā to laiku palēnināt un kā izmukt no tās small-world. varbūt nemaz nevajag, jo, izrādās, ka man nevajag nekādus six degrees, man ir viens degree līdz Tonijam Blēram caur vienu no maniem mīļākajiem lektoriem. un ja jūs nesaprotiet, par ko es tagad runāju, tas nekas. :)
paklausieties Ryan Adams. es oh my sweet carolina klausos uz repeat.
nesaprotu, kāds šodien ir garastāvoklis. vai tas ir skumjš, vai melanholisks, vai piepildīts. reti tā sanāk, ka nevar saprast, bet šodien nezinu. gribās raudāt, dusmoties un samīļot visus vienlaicīgi. iešu sportot, varbūt dumjība kaut kur ar sviedriem aizplūdīs.
uzredzi.

mājās daudz kas brūk nost - brālis depresīvā rudens besī, mammai jāiet uz ārstu pārbaudēm, tētis, kā vienmēr, pesimisma karalis... divi draugi nav viens ar otru runājuši kopš mana atvadu vakara, kas bija 2. oktobrī. jūtos sasodīti bezpalīdzīga, un tā jau arī ir, jo neko īsti nevaru palīdzēt no attāluma, un nezin, vai arī man tas būtu jādara. laikam jāļauj dzīvot un izlemt pašiem.

pēc 15minūtēm uz lidostu. un tad prom. līdz ziemassvētkiem prom. sākas 4. reize.
brīžiem kaklā sakāpj kamols, asaras saskrien acīs un nevar parunāt. tad paelpo, tad paliek labāk. cilvēkam vajag gaisu.
atvadas vakar vienas no skaistākajām, kas jebkad bijušas jebkuram cilvēkam. es zinu.
atā atā

kāda jēga no tādām lietavām, no tāda negaisa, ja mājās tāpat ir tik trakoti karsti?
ledustējas un svaigi gurķi. un rosie's lullaby.
jāiet vannā vai jāiet gulēt. rīt jau atkal pirmdiena. tā tas laiks aizskrien.

man pie mājas tik urbj un urbj, un klaudzinās visu nakti. nesaprotu, tie celtnieki gulēt neiet? nav vai tad kaut kāds likums, ka pēc 23iem nedrīkst trokšņot? man miegs nāk, pagulēt nevaru.
un ir baisi karsti.

čau, es esmu mājās.
lidostā bija varenliels šoks, domāju, ka sagaidīs tikai tētis, bet nē, vairāki draugi ar bija. tā akurāt filmiski, biju ļoti priecīga. un tad skaists, superīgs vakars un nakts, tā pamatīgi un līdz 7 rītā. sen tā nebija bijis, sen nebiju jutusi to piepildīto priecīgo sajūtu, ka viss ir kārtībā un var vienkārši ļauties. un es ļāvos, un bija arī piepildītais prieks.
tam laikam ir kāda saistība ar mājām, ģimeni, rīgu un draugiem, un kaut kādu klātbūtnes un šeitbūšanas efektu.
šodien biju vecāķos. izskatos tagad pēc pusrozā ruksīša un sāp mugura. bet priecīgi tāpat.
rīt no rīta braukšu uz laukiem laistīt gurķus, pa dienu satikšos ar vienu čommeni, vakarā iešu uz treniņu (beidzot!).
tikko izlasīju, ko esmu uzrakstījusi.. mana dzīve šeit uzrakstīta izklausās tik sasodīti garlaicīga, tas pat nav smieklīgi. bet man tagad tik labi, ka pat par to īsti nevar sabēdāties.
tikai briesmīgi karsti ir, grūti gulēt..

pirms kāda laika rakstīju par to, ka jūtos kā bedrē iekritusi. vēl joprojām neesmu izlīdusi. es vienkārši pati vairs nesaprotu, ko es daru. nu tā, ka pati sevi neatpazīstu, kaut kādā pašplūsmā viss ir aizgājis, un es sev vairs nepatīku. it kā kaut kāds pašdestrukcijas instinkts būtu ieslēdzies..
otrdien būs draugi ciemos, sestdien braukšu mājās. varbūt viss mainīsies brīdī, kad lidmašīna piezemēsies RIX.

es gribu mājās, pie mammas, pie tēta, pie brāļa, pie tiem, kas mani sargā, kur viss ir labi, pazīstami un droši, es gribu noslēpties savā gultā un sagaidīt, kad mamma atnesīs tēju, es gribu runāties ar tēti par politiku, es gribu muļķoties ar brāli, ES GRIBU MĀJĀS!! 3 nedēļas liekas kā mūžība, un es gribu gulēt savā gultā un būt ar saviem cilvēkiem (tobiš ģimeni) tieši šobrīd. man vienalga, ka es tagad čīkstu, bet sen tik ļoti neesmu izjutusi ģimenes siltuma trūkumu. tik ļoti gribās ieritināties drošā, siltā vietiņā un zināt, ka ir kāds, kas par tevi parūpēsies. te neviens par mani nerūpējas, te es sitos pati.

vienai no labākajām draudzenēm liela laime vīrieša izskatā. stundu no vietas čivināja pa telefonu, nevarēja vien nomierināties. un man tik saldsērīgi. prieks par viņu, bēda par sevi. bet tad izdomāju, ka nav ko par sevi bēdāt, un mēģināju viņas laimi caur sevi izlaist, iedomāties, ka es arī to izdzīvoju. un tik labi palika. pārkāpu sev pāri. tagad tik jāgaida, kad būšu mājās (26dienas!), gribās redzēt priekus klātienē.
pagaidām viss ir kārtībā. rīt pēdējais eksāmens. un tad beidzot miers.

Nogulēju 16 stundas, jo iepriekšējās divas naktis nebiju gulējusi.
Sapņoju, ka esmu mājās, neatceros, ko darīju un kāpēc, bet skaidri zināju, ka esmu Rīgā un jutos labi. Pamodos, atvēru acis, nesapratu, kāpēc neesmu mājās, kāpēc es skatos uz savu Anglijas istabas sienu, nevis māju istabas sienu. Tā kā ar tādu bomi pa galvu. Tik bēdīgi. Līdzīgas emocijas vien vienreiz bija bijušas, toreiz pamodos raudot. Bet toreiz sapnis bija par ļoti lielu laimi, jutos tā... nu TĀ, ka nav vārdu, cik skaisti. Kad sapratu, ka sapnis, negribēju mosties.
Labāk nesapņot.

runājos ar mammu skaipā. rīgā dators atrodas manā istabā. skatos, cik tur gaišs, kā brālis vazājas pa māju un čīkst, ka nav ko ēst. tētis stāsta, ka ies uz stokmanu ko ēdamu pirkt. mamma taisīšot auksto zupu. ĻOTI sagribējās būt mājās.

esmu atvadījusies no visiem draugiem, jāpabeidz koferi tik kravāt.
neraudu, nekreņķējos, jo zinu, cik ātri paies laiks. bet iekšā tāds nelabums. pretīga garša mutē, slikta dūša. nevar saprast, vai tā skaitās priekšnojauta vai vienkārši "zīme", vai arī tik vien kā sajūtas? pēdējā laikā visu laiku domāju par miršanu, laikam būšu galīgi nojūgusies. es atkal negribu prom braukt. visi gaudo, cik šeit slikti, bet es NEGRIBU braukt prom, es gribu būt tepat. vēl joprojām. bet kur nu liksies. ceru, ka lidmašīna nenokritīs, ceru, ka divi mēneši + eksāmeni + rezultātu gaidīšana paies ātri un labi, ceru, ka, atbraucot, draugi vēl būs draugi..
nē, ziniet, tomēr laikam raudāšu gan. tik jāiztur, līdz pabeidzu kravāties un ieiešu vannā. negribas sakreņķēt visus. ehhhh. es tikai... ļoti gribu visus satikt vēlreiz. bet viskautkas taču var notikt 2 mēnešu laikā. ei tu nost. un atkal sākas. vai tiešām tā būs vienmēr?

biju baletā "anna kareņina". ļoti, ļoti skaisti. čaikovska mūzika jau vienmēr skaista, bet pats balets arī burvīgs.
un vispār man iet labi.
un pēc nedēļas atpakaļ uz angliju.