Aristotels starp citu varbūt pat piekristu, bet izvirzītu virkni precizējumu; Arist. ētika ir ļoti elastīga, "mīksta", tā paredz tikai hipotētiskos imperatīvus. kombinējot to ar viņa morālo reālismu, viņš teiktu: melotājs nesasniedz mērķi un dzīvo sliktu un nelaimīgu dzīvi kā nepilnīgojies cilvēks. bet nu, ja grib, lai dara.
Precīzāks un kontekstam atbilstošāks citāts no viņa: nemelojiet pat sīkās, mazās lietās, jo tā izveidosies pieradums un, pieradumam izveidojoties, jūs sāksiet melot arī lielās un izšķirošās lietās, kam attiecīgi būs ļoti smagas sekas. patiesības teikšana ir kopjams tikums. drauga pienākums savukārt: palīdzēt kopt tikumu [aptuveni]
Stingrais, kategoriskais melošanas aizliegums nāk no Kanta.
Attiecībā uz teļu lapas vadlīnijām, kuras sarunā pieminēja sc lietotājs juris_tilts: kantiešu spārns nosoda un uzliek "piecus tēvs mūsu un trīs marijas"; neoaristoteliešu spārns ar sc lietotāju arti strīdās pretī. grūti iet :)