Pārvākšanās beidzot, varētu teikt, ka ir beigusies. Tas ir tad, kad, atrodoties virtuvē, vairs nav apzināti jāpievērš uzmanība tam, lai paķertu karoti, krūzi, vai nazi. Jaunais rajons ir multikulturāls no sākta gala. Šeit ir tik daudz dažādu etnosu iestādījumi - ķīniešu, indiešu, taizemiešu, irāņu, azerbaidžāņu, poļu, turku, jamaikiešu, itāļu un vēl, ko būšu piemirsis pieminēt. Plašs spektrs arī metropolei. Tepat aiz stūra ir vieta, kur var dabūt lielisku kapučino, 71% lieliskuma slēpjas putās. Atradu arī Rīgas šprotes, kaut kā atpeldējušas. Bet priecē arī tādi sīkumi, kā, piemēram, pieejamas īstas dilles, kas smaržo un garšo pēc dillēm. Ticiet, vai nē, bet tādas šajā pilsētā atrast nav viegli. Man arī liekas, ka divas mājas tālāk pa kreisi džeki tirgo dabas veltes, nu lai jau. Bet dažas dienas pēc ievākšanās kaimiņš no blakus mājas pa labi piezvanīja pie durvīm un uztaujāja, vai esmu spēcīgs. Es sekundi padomāju un teicu, ka varbūt, ka esmu. Uz to es saņēmu uzaicinājumu palīdzēt ar trīsdaļīgas akmens strūklakas pārvietošanu no viņa mašīnas dārzā. Tur es iepazinos arī ar nākamās mājas kaimiņu, jo tā strūklaka bija sasodīti smaga.