cits ([info]garamgajejs) rakstīja,
@ 2012-07-29 11:48:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Entry tags:anthropology, ethics, muzik

;
Kā Inese Saulīte ienāca pilsētā un kļuva par postmodernismu. Ētika un teritorialitāte.

Šī gadsmita pirmajā piecgadē parādījās un ieverību ieguva grupa Svešie. Slavenā preses konference klubā Grands un vairākas muzikālas kompozīcijas garantēja grupai atpazīstamību, kas šobrīd tai nodrošina ja ne kulta, tad tuvu tam, statusu. "Es neesmu tava lelle, šeit grupa Svešie, himikalī!", skandēja harizmātiskie mākslinieki. Iespējams, viens no viņu veiksmes un sekojošās atpazīstamības un panākumu apstākļiem ir harizma. Tā pavīd nepieradinātā un kaut kādā pirmatnējā atklātībā, un ievainojamībā, piešķirot jocīgu, pulsējošu un mākslinieciski tiešu spēku.
Pārceļamies turpat 10 gadus vēlāk, mūsdienās, kur Rīgā savu jauno video filmē Inese Saulīte. Pirmo reizi Latvijas sabiedrība par dziedātāju uzzināja no  televizoru ekrāniem, kad viņa uzstājās kā ansambļa Kombuļi dalībniece. Nosaukums norāda uz ģeogrāfisku vietu, Krāslavas novada Kombuļiem. Zināmā kontekstā to sauc par laukiem, pretstatā urbānai videi.

Autentiskums un mākslinieciskums ir centrāli raksturlielumi Inese Saulītes performatīvajā fenomenā. Tā kā vērtēšana un bauda skatītājam ir inherenta, es gribētu apgalvot, ka autentiskums šeit noteiktā kontekstā tiek vērtēts augstāk par mākslinieciskumu. Ciktāl tie ir daļa no otra un pārklājas, to var skaidrot funkcionāli, kur dziedātājas radošā darbība komunicē autentiskumu. Ar radošo darbību es domāju visu publiskās darbības kopumu.
Fotogrāfijas no jaunākā klipa filmēšanas, kas notiek sadarbībā ar līdzīgu žanra mākslinieku un zināmu popularitāti ieguvušo Sandi Kiopu (sk. video "Pīlādžoga"), epitomizē šo mākslas - autentiskuma dinamiku. Atkailinātais Ineses Saulītes ķermenis pilsētas Rīga vidē ir uz mirkli dekontekstualizēts no "laukiem", radot Hauzerisku atmosfēru. Kamēr māksliniece žonglē mākslu un nesamākslotību gan pārnestā, gan tiešā nozīmē, skatītāji nododas vērtēšanai. Ētiskie apsvērumi par šo darbošanos un iespējamajām sekām, piemēram, dziedātājas bērniem, kā arī morālie spriedumi par 'tiesībām būt' kļūst atkarīgi no skatītāju - vērtētāju un mākslinieces teritoriālās pārvirzes starp pilsētu un laukiem, stilu un bezgaumību, labo un slikto, jēdzīgo un bezjēdzīgo utt.  Dziedātāja, gluži kā savulaik grupa Svešie, arī tika ielūgta un uzstājās LMA karnevālā. Mākslas standartu un akadēmisku interpretāciju šūpulī šī uzstāšanās var tikt aplūkota kā antitēzes meklējumi tai kulturālajai hegemonijai, kas ir atrodama postmodernisma autokritikas fokusā.



(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]junona
2012-07-29 19:03 (saite)
Pirmkārt, kā tu zini, ko Inese Saulīte redz sev apkārt. Otrkārt, pat ja tas ir tas, ko viņa redz, tad, imho, ir diezgan acīmredzams, ka viņa savu uzvedību pielāgo šo pašu glancēto žurnālu kanoniem. Treškārt, māksla ir sociāls jēdziens, tāpēc ar to, ko uzskata viena pati Inese Saulīte (un mārrutks vien zina, ko viņa īsti uzskata) maz ko nozīmē.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

(Nodzēsts puksts)

[info]junona
2012-07-29 19:22 (saite)
Neiešu plēst kreklu, bet manā grāmatā māksla nevar būt nesociāls jēdziens. Tā ir tā ir tik pat sociāla cik valoda, racionalitātes un arī ētikas normas. Tas nenozīmē, ka te nav iespējamas variācijas. Cilvēks kādu mēs to zinām arī ir socializācijas produkts.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?