cits ([info]garamgajejs) rakstīja,
@ 2012-07-29 11:48:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Entry tags:anthropology, ethics, muzik

;
Kā Inese Saulīte ienāca pilsētā un kļuva par postmodernismu. Ētika un teritorialitāte.

Šī gadsmita pirmajā piecgadē parādījās un ieverību ieguva grupa Svešie. Slavenā preses konference klubā Grands un vairākas muzikālas kompozīcijas garantēja grupai atpazīstamību, kas šobrīd tai nodrošina ja ne kulta, tad tuvu tam, statusu. "Es neesmu tava lelle, šeit grupa Svešie, himikalī!", skandēja harizmātiskie mākslinieki. Iespējams, viens no viņu veiksmes un sekojošās atpazīstamības un panākumu apstākļiem ir harizma. Tā pavīd nepieradinātā un kaut kādā pirmatnējā atklātībā, un ievainojamībā, piešķirot jocīgu, pulsējošu un mākslinieciski tiešu spēku.
Pārceļamies turpat 10 gadus vēlāk, mūsdienās, kur Rīgā savu jauno video filmē Inese Saulīte. Pirmo reizi Latvijas sabiedrība par dziedātāju uzzināja no  televizoru ekrāniem, kad viņa uzstājās kā ansambļa Kombuļi dalībniece. Nosaukums norāda uz ģeogrāfisku vietu, Krāslavas novada Kombuļiem. Zināmā kontekstā to sauc par laukiem, pretstatā urbānai videi.

Autentiskums un mākslinieciskums ir centrāli raksturlielumi Inese Saulītes performatīvajā fenomenā. Tā kā vērtēšana un bauda skatītājam ir inherenta, es gribētu apgalvot, ka autentiskums šeit noteiktā kontekstā tiek vērtēts augstāk par mākslinieciskumu. Ciktāl tie ir daļa no otra un pārklājas, to var skaidrot funkcionāli, kur dziedātājas radošā darbība komunicē autentiskumu. Ar radošo darbību es domāju visu publiskās darbības kopumu.
Fotogrāfijas no jaunākā klipa filmēšanas, kas notiek sadarbībā ar līdzīgu žanra mākslinieku un zināmu popularitāti ieguvušo Sandi Kiopu (sk. video "Pīlādžoga"), epitomizē šo mākslas - autentiskuma dinamiku. Atkailinātais Ineses Saulītes ķermenis pilsētas Rīga vidē ir uz mirkli dekontekstualizēts no "laukiem", radot Hauzerisku atmosfēru. Kamēr māksliniece žonglē mākslu un nesamākslotību gan pārnestā, gan tiešā nozīmē, skatītāji nododas vērtēšanai. Ētiskie apsvērumi par šo darbošanos un iespējamajām sekām, piemēram, dziedātājas bērniem, kā arī morālie spriedumi par 'tiesībām būt' kļūst atkarīgi no skatītāju - vērtētāju un mākslinieces teritoriālās pārvirzes starp pilsētu un laukiem, stilu un bezgaumību, labo un slikto, jēdzīgo un bezjēdzīgo utt.  Dziedātāja, gluži kā savulaik grupa Svešie, arī tika ielūgta un uzstājās LMA karnevālā. Mākslas standartu un akadēmisku interpretāciju šūpulī šī uzstāšanās var tikt aplūkota kā antitēzes meklējumi tai kulturālajai hegemonijai, kas ir atrodama postmodernisma autokritikas fokusā.



(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]junona
2012-07-29 18:59 (saite)
Un ar ko tad tas integrētais ļaunums ir mazāk nosacīts?
Un nožēlojami ir nevis tas, ka Kombuļu Inese dara to (t.i., nevajag man piedēvēt šādu viedokli), ko viņa dara, bet gan tas, ka cilvēki diezgan brutāli to ekspluatē.
Šeit, cik es saprotu, runa ir par šī rīcības estetizēšanu ar zināmu noslieci tajā visā redzēt kādu pirmatnējas brīvības dzirksti. Bet ko tu teiktu, ja kādas lūgtu cilvēkiem ar dauna sindromu izpildīt visādus trikus, izģērbties, pagorīties utt, un to safilmētu. Viņi arī, iespējams, darīto to brīvi un ar uguntiņu acīs; visādu iekšējus procesus varētu nojaust noteikti. Var jau būt, ka daži to atrastu par amizantu, vēl citi tajā saskatītu ahūno izraušanos no smacīgajām sabiedrības integrētajām normām. Nu nezinu, es teiktu, ka tā ir ņirgāšanās par slimiem cilvēkiem.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

(Nodzēsts puksts)

[info]junona
2012-07-29 19:25 (saite)
Nē, mēs visi neesam ar daunu. Dauna sindroms par laimi ir diezgan precīzi diagnosticējams. Savā ziņā, protams, pārspīlēju. Daru to ar nolūku paskaidrot savu pointu. Bet kur tad ir tā substancionālā atšķirība no mani aprakstītā piemēra un Ineses fotosesijas?
p.s. A ko tad lietu ierosināt, ja jau viss tik nosacīti?

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?