the best
Tā kā drīzumā uz lielajiem ekrāniem būs Batman sāgas noslēdzošā daļa The Dark Knight Rises, ir nolemts noskatīties visas daļas. Šodien sākums ar "Batman" (1989) ar Maiklu Kītonu, Džeku Nikolsonu un Kimu Besingeri, režisējis Tims Bērtons.


Update: Neatceros, kad skatījos Batman pēdējo reizi, bet šoreiz man ļoti patika, jeb, pareizāk sakot, patika savādāk (Batmans man vienmēr ir licies viscilvēciskākais no supervaroņiem). Iespējams tāpēc, ka neviļus pievērsu pastiprinātu uzmanību kultūrvaikātosauc atsaucēm un semiotikai. Viss pa skaisto. Labais un ļaunais un pārējais pa vidu, kas būtībā arī ir sāgas kodols. Bērtons ir smalks kundziņš un ir ļoti saprotama viņa nepatika pret postmoderno nihilismu, ko viņš arī aci nemirkšķinot pieraksta pilnīgam ļaunumam. Ļaunums te nesatur nekādu smalkumu un cieņu pret mākslas objektu, tas ir vienīgi ieinteresēts egotisma iedvesmotā pašrefleksijā. Ja es būtu traks[mākslas kritiķis], es teiktu, ka Bērtons nosauc postmodernismu mākslā par sociopātu mākslu. Bet tā kā neesmu liels mākslas eksperts, skatījos filmu tālāk un nopriecājos par Vikijas Veilas balto kleitu pašās beigās. Un tik ļoti cilvēciskais pavērsiens, kas iedod kamertoni visām turpmākajām daļām - atriebība. Brūss atcerās pagātni, kas burtiski vienā brīdī iznirst no apspiestības un ievada pārmaiņas, kas no tā brīža ir neizbēgamas. Ļaundari vairs netiek pakarināti kaunpilnai nocelšanai, bet gan nesaudzīgi novākti, jo lēmumi ir pieņemti pirms tam.