http://vimeo.com/selab

Vakar noskatījos 'The Unbelievers'. Kopumā ir ok, mazliet atgādināja 'Religulous', bet nebija tik smieklīgi un arī mazliet sasteigti. Pāris nostādnes un interpretācijas šķita virspusējas un vājas. Piemēram, kad Dokinss jautā par transsubstanciāciju, vai cilvēki tiešām tic, ka 'vafele tiek pārvērsta par Jēzus miesu'. Nu tas tāds primitīvs piegājiens. Es uzskatu, ka viņiem būtu vērts iedziļināties vairāk, lai gan arī ir noprotams, ka mērķis ir atspēkot kaut kādu kreacionistu fantāziju utml. Bet šeit arī parādās tas, kas man nepatīk visā šajā ateisma filosofijā, daži aspekti kā to pasniedz šie kungi. Tā ir virspusība un bieži vien nezināšana, jeb izpratnes trūkums par, piemēram, to kas ir antropoloģijai sakāms par reliģijām. Viņiem tuvāka ir sociobioloģija un evolucionārā psiholoģija, to es saprotu, bet tad kā zinātniekiem viņiem arī vajadzētu saprast, ka tās ir teorijas, kas nepretendē uz "galīgo analīzi". Šeit nāk prātā Dokinsa aizstāvības raksts par Šanonu kaut kad iekš Edge. Tas bija pilnīgs sviests. Tad vēl izteiktais uzsvars uz to kā tikai zinātne (plašs jedziens) mūs visus glābs - gan pašus no sevis, gan no 'dabas, kurai ir vienalga'. Tādas skaidras robežlīnijas novilkt vēl nevienam nav īsti izdevies un tīrās racionalitātes [galvenokārt politiskās] problēmas nav atrīsinātas, tas ir, apgaismība var būt arī visnotaļ tumša vieta. Jebkurā gadījumā, reliģija ir grūti definējams jēdziens un šo kungu iestāšanās pret, galvenokārt, lielajām reliģiskajām institūcijām un fundamentālistiskām interpetācijām ir tikai apsveicama. Bet Šermers savā runā pieminēja, ka apgaismības sauklis esot "apere saude", got that wrong, heh. Labs skaņu celiņš.

Gribētos noskatīties jauno Džārmuša filmu.

Es dotu balvu Keitai Blanšetai par Jasmine attēlojumu filmā "Blue Jasmine".

p.s. tikko izlasīju, ka viņa arī ir ieguvusi BAFTA

Dikensa stāsta "Ziemassvētku dziesma" ekranizācija (viena no, bet manuprāt labākā) - http://www.youtube.com/watch?v=JvdMjXhPGd0

Afflictions: Culture & Mental Illness in Indonesia

The Whole World Waiting

http://documentaryheaven.com/

Vakar, skatoties filmu, pieķēru sevi pie domas, kā zināmā mērā traucē kritiskā vērstība pret filmu, tās saturu, aizkadra kontekstiem un kopumā visu, kas ar to saistīts. Citiem vārdiem sakot, reģistrēju nespēju noticēt filmas stāstam un vizuālajai valodai kā pašiem par sevi, kā, varbūt, ne-reprezentējošiem. Tā bija zinātniskās fantastikas filma Oblivion. Vizuāli baudāms darbs, negarlaikojošs scenārijs, labs skaņu celiņš. Bet runa ir par to, ko mēs tur saredzam un, kas, protams, ir filmas veidotāju un mūsu kā skatītāju kopdarbs. Kā nākotnes attēlojums filma ir tipiska, tur ir plašs distopisko elementu klāsts - antagonisks superkompjūters ar mākslīgo intelektu, konspirācija, klonēšanas un atmiņu tehnoloģiju ļaunprātīga izmantošana, sabiedrības - vides kontrole, ekoloģiska katastrofa; un tipisks humānisma ideālu attēlojums - cerība, civilizācijas noturība, ticības intersubjektivitāte, varonība, mīlestība, racionalitāte. Filmas metaforas norāda uz būtiskiem tagad un paredzamā nākotnē ētiskiem un pielietojuma jautājumiem saistībā ar biotehnoloģijām, datorzinātni, militāro zinātni - kopumā tehnozinātniskā laikmeta redzamākajām sfērām. Un, lai cik aizraujoši nebūtu to visu domāt, filmas 'mitoloģija', kas sevī ietver metaforas, kam arī būtu jāiedrošina stāsta subjektīvs pārdzīvojums, darbojas tikai kā viens elements analītiskā tīklojumā, starp tādiem mainīgajiem kā kases ienākumi un mārketings, scenārijs, aktieru ansamblis un radošā komanda, telpa (US & ...) un laicīgums (2013), finansējums u.c. Visi šie elementi ir saistoši filmas metaforu interpretācijai, bet tieši šo elementu acīmredzamība liedz filmai ierosināt savu realitāti, kas kā kvazineatkarīgs stāsts liktu skatītājam noticēt. Kā skatīties kino?

Kā Supervīrs pārtapis par Tērauda vīru. Supervīrs bija fantastisks tēls, zemi un laiku varēja pagriezt. Tērauda vīrs, turpretī, šajos laikos varam būt mēs katrs.

Šumahera 90to Batman filmas atgādina maskarādi un rada sajūtu par centieniem 'ielikt' komiksu kinolentē. Teatrāla darbība hiperbolizētā manierē ņirb uz ekrāna progresīvo specefektu pavadījumā. Turklāt Vals Kilmers vispār varēja nostāties kaut kur kadra malā un turpināt tēlot. Kopumā tas viss ir tāds nebēdnīgs un bērniem draudzīgs uzvedums. Ko gan nevarētu tik droši apgalvot par, piemēram, Pingvīna melno, slienaino muti iepriekšējās filmās.
Bet tad seko Kristofers Nolans un viņa Betmens dzīvo jau citādā pasaulē. Tā nav vairs sirreālā Bērtona Gotema, vai Šumahera atrakciju parks. Tagad Betmens dzīvo reālā pasaulē. Viņa betmobīlis no stilizēta oldsmobīļa ir pārvērties militārā bruņumašīnā. Ļaundaru ieroču arsenālu, kas pirms tam pārsvarā bija dažādi pasakaini triki, nomaina ķimikālijas un sprāgstvielas. No more nonsense. Piedodiet man šo, bet jaunā pasaule, kurā tagad dzīvo un cīnās Betmens, ir pasaule pēc 9/11. Jaunais ļaunums ir pārkāpis alegorijas robežas, tas ir kļuvis reāls.

Tā kā drīzumā uz lielajiem ekrāniem būs Batman sāgas noslēdzošā daļa The Dark Knight Rises, ir nolemts noskatīties visas daļas. Šodien sākums ar "Batman" (1989) ar Maiklu Kītonu, Džeku Nikolsonu un Kimu Besingeri, režisējis Tims Bērtons.


Update: Neatceros, kad skatījos Batman pēdējo reizi, bet šoreiz man ļoti patika, jeb, pareizāk sakot, patika savādāk (Batmans man vienmēr ir licies viscilvēciskākais no supervaroņiem). Iespējams tāpēc, ka neviļus pievērsu pastiprinātu uzmanību kultūrvaikātosauc atsaucēm un semiotikai. Viss pa skaisto. Labais un ļaunais un pārējais pa vidu, kas būtībā arī ir sāgas kodols. Bērtons ir smalks kundziņš un ir ļoti saprotama viņa nepatika pret postmoderno nihilismu, ko viņš arī aci nemirkšķinot pieraksta pilnīgam ļaunumam. Ļaunums te nesatur nekādu smalkumu un cieņu pret mākslas objektu, tas ir vienīgi ieinteresēts egotisma iedvesmotā pašrefleksijā. Ja es būtu traks[mākslas kritiķis], es teiktu, ka Bērtons nosauc postmodernismu mākslā par sociopātu mākslu. Bet tā kā neesmu liels mākslas eksperts, skatījos filmu tālāk un nopriecājos par Vikijas Veilas balto kleitu pašās beigās. Un tik ļoti cilvēciskais pavērsiens, kas iedod kamertoni visām turpmākajām daļām - atriebība. Brūss atcerās pagātni, kas burtiski vienā brīdī iznirst no apspiestības un ievada pārmaiņas, kas no tā brīža ir neizbēgamas. Ļaundari vairs netiek pakarināti kaunpilnai nocelšanai, bet gan nesaudzīgi novākti, jo lēmumi ir pieņemti pirms tam.

Monē glezno ūdensrozes, u.c.

Межпланетная революция