Komentārs
Īss komentārs diskusijas sakarā pie antons_v. To, cik valīda ir morālā kritika, kas ir ietverta minētajās (un ne tikai) psiholoģijas teorijās, vai kāds būtu ideālais variants ētikas teoriju attīstīšanai, es neņemšos spriest. Tikai gribētu vērst uzmanību uz plašāku kontekstu (iespējams, mazliet citu perpsektīvu), kādā šīs (psiholoģijas, psihiatrijas) teorijas un prakse attīstās līdz ar sabiedrības attīstību, un otrādi.
Loreina Dastone (Lorraine Daston) lieto jēdzienu "specific moral economy", kuras ietvaros rodas zinātnes atziņas un prakses. Īsumā, šī morāles ekonomija ir vēsturiski nosacīta un relatīva, un ietver zinātniskās objektivitātes ideālu.
Ir saprotami iebildumi pret indivīdu fizisko un psihisko stāvokļu patoloģizēšanu, t.i. pakārtošanu noteiktai, nepieciešami objektīvai (konkrētas sabiedrības zinātniskās sistēmas ietvaros) klasifikācijas sistēmai, kas balstās uz ķermeņa un psihes standartizācijas modeļiem populācijā. Šie standarti ir mainīgi un abpusēji mijiedarbojas ar sabiedrības un dotā laikmeta morāles normām (piemēram, provizoriski dati liecina, ka smēķēšanu mazu bērnu klātbūtnē daudzi uzskatītu par amorālu rīcību). Ar to es gribu teikt, ka šīs teorijas un prakses pēc definīcijas nav brīvas no morāles normām, jo morāles kategorijas ir implicītas normas un patoloģijas standartizācijā.
Jebkurā gadījumā, viss nav tik vienkarši, jo to, kas ir norma un kas ir patoloģija noteikt un standartizēt ir visnotaļ sarežģīti sabiedriskās, individuālās un ekoloģiskās dinamikas dēļ, plus nozīmīgu lomu tajā spēlē politiskās un ekonomiskās intereses, kā arī tehnoloģiju attīstība. Tas, manuprāt, ir arī minētās diskusijas viens no centrālajiem aspektiem.
Vēl gribu vērst uzmanību uz to, ka lietojot tādus jēdzienus, kā "normāls", "adaptējies", "attīstījies" ir nepieciešami definēt, kas ar to tiek saprasts. Ja to skata kā pretstatu deviantam indivīdam, vai patoloģiskam stāvoklim, tad adaptējies indivīds var būt arī tāds, kas, sekojot "jaunākajiem" atklājumiem medicīnā, katru dienu notiesā pa 5 tabletēm, lai būtu laimīgs. Norma, kā norāda Īens Hakings (Ian Hacking) mūsdienu publiskajā diskursā tiek izteikta kā vēlams stāvoklis, izejot ārpus vienkārši veselīga stāvokļa. Normalitāte nosedz atšķirību starp to, kā ir un to, kā vajadzētu būt, ietverot morālus aspektus. Norāde uz medikalizācijas procesu, kas būtībā ir sociālu (politisku) problēmu izteikšana medikālos terminos, arī šeit būtu vietā.
Interesantu skatījumu psihiskās veselības kontekstā Hakings izvērš, attīstot cilpas efekta teoriju, sk. šeit.