cits (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} garamgajejs) rakstīja,@ 2010-11-10 13:34:00 |
 |
 |
 |
|
|
|
|
|
|
 |
|
 |
Īss ieskats rietumu "psihenes" vēsturē.
19. gs. sākumā līdz ar psihiatrijas kā zinātnes un medikālas prakses attīstību, kas veicināja izpratni par psihiskiem traucējumiem un vērsa uzmanību uz necilvēcīgajiem apstākļiem trakomājās un darba kolonijās, kādās nereti tika ieslodzīti cilvēki ar psihiskās veselības traucējumiem, uzplauka arī psihiatrisko klīniku būvniecība. Ēkas tika būvētas greznas, atbilstoši tā laika tendencēm arhitektūrā (neogotika, neoklasicisms) un grandiozas, sākotnēji paredzot gultas vietas vairākiem simtiem pacientu (šo uzplaukumu mēdz dēvēt par asylum movement). Sākotnējie ārstniecības rezultāti bija pozitīvi un apliecināja labvēlīgas vides nozīmi ārstniecības procesā, daudzu indivīdu psihiskais stāvoklis ievērojami uzlabojās un tie atgriezās mājās (kur nereti apstākļi nebija tik labi kā klīnikā). Tomēr, laikam ejot, ilgstoši hospitalizēto pacientu skaits pieauga un sāka pārsniegt paredzēto. Lai gan investīcijas telpu paplašināšanā un celtniecībā turpinājās, tas nespēja nodrošināt nepieciešamo apjomu un jau 19. - 20. gs mijā psihiatriskās klīnikas bija pārpildītas, ar visām no tā izrietošajām sekām. Šī tendence un prakse saglabājās līdz pat 1950tajiem gadiem, kad atsevišķās klīnikās tika uzturēti pat vairāki tūkstoši pacientu. Sekojošie atklājumi farmakoloģijā (antipsihotiskie medikamenti) un pēckara nemiers sociālajā sfērā kopumā viesa pārmaiņas. 50to beigās un 60to gadu sākumā sākās psihiatrisko klīniku deinstitucionalizācija, sākotnēji slēdzot atsevišķas nodaļas, līdz visbeidzot tika slēgtas veselas klīnikas. To vietā tika sākts veidot sabiedriskās organizācijas un dienas centrus slimniekiem, saglabājot tikai neliela apmēra klīnikas ar gultas vietām sevišķi slimiem pacientiem, vai arī izveidojot/pievienojot psihiskās veselības nodaļas slimnīcām (vai arī, ja ir izdarīts noziedzīgs nodarījums, nosūtot indivīdus uz cietumiem, prakse, kas ir saglabājusies līdz par šodienai). Šo procesu pavadīja daudzi skandāli par apstākļiem un režīmu klīnikās, pāridarījumiem pacientiem. Smags trieciens tā laika institucionalizētajai psihiatrijai bija E. Gofmana 1961. gadā publicētais darbs "Asylums" (nezinu, kā latviskot, "Patversmes", varbūt). Spilgta šī laika liecība populārajā kultūrā ir grāmata un vēlāk arī filma "Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu". Šobrīd psihiatrija tiek praktizēta vairākos līmeņos, atkarībā no slīmības rakstura un smaguma, uzsvaru liekot uz iespējām integrēt indivīdu sabiedrībā.
Šeit var aplūkot bijušo (pārsvarā) klīniku ēkas ASV:
19. gs. sākumā līdz ar psihiatrijas kā zinātnes un medikālas prakses attīstību, kas veicināja izpratni par psihiskiem traucējumiem un vērsa uzmanību uz necilvēcīgajiem apstākļiem trakomājās un darba kolonijās, kādās nereti tika ieslodzīti cilvēki ar psihiskās veselības traucējumiem, uzplauka arī psihiatrisko klīniku būvniecība. Ēkas tika būvētas greznas, atbilstoši tā laika tendencēm arhitektūrā (neogotika, neoklasicisms) un grandiozas, sākotnēji paredzot gultas vietas vairākiem simtiem pacientu (šo uzplaukumu mēdz dēvēt par asylum movement). Sākotnējie ārstniecības rezultāti bija pozitīvi un apliecināja labvēlīgas vides nozīmi ārstniecības procesā, daudzu indivīdu psihiskais stāvoklis ievērojami uzlabojās un tie atgriezās mājās (kur nereti apstākļi nebija tik labi kā klīnikā). Tomēr, laikam ejot, ilgstoši hospitalizēto pacientu skaits pieauga un sāka pārsniegt paredzēto. Lai gan investīcijas telpu paplašināšanā un celtniecībā turpinājās, tas nespēja nodrošināt nepieciešamo apjomu un jau 19. - 20. gs mijā psihiatriskās klīnikas bija pārpildītas, ar visām no tā izrietošajām sekām. Šī tendence un prakse saglabājās līdz pat 1950tajiem gadiem, kad atsevišķās klīnikās tika uzturēti pat vairāki tūkstoši pacientu. Sekojošie atklājumi farmakoloģijā (antipsihotiskie medikamenti) un pēckara nemiers sociālajā sfērā kopumā viesa pārmaiņas. 50to beigās un 60to gadu sākumā sākās psihiatrisko klīniku deinstitucionalizācija, sākotnēji slēdzot atsevišķas nodaļas, līdz visbeidzot tika slēgtas veselas klīnikas. To vietā tika sākts veidot sabiedriskās organizācijas un dienas centrus slimniekiem, saglabājot tikai neliela apmēra klīnikas ar gultas vietām sevišķi slimiem pacientiem, vai arī izveidojot/pievienojot psihiskās veselības nodaļas slimnīcām (vai arī, ja ir izdarīts noziedzīgs nodarījums, nosūtot indivīdus uz cietumiem, prakse, kas ir saglabājusies līdz par šodienai). Šo procesu pavadīja daudzi skandāli par apstākļiem un režīmu klīnikās, pāridarījumiem pacientiem. Smags trieciens tā laika institucionalizētajai psihiatrijai bija E. Gofmana 1961. gadā publicētais darbs "Asylums" (nezinu, kā latviskot, "Patversmes", varbūt). Spilgta šī laika liecība populārajā kultūrā ir grāmata un vēlāk arī filma "Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu". Šobrīd psihiatrija tiek praktizēta vairākos līmeņos, atkarībā no slīmības rakstura un smaguma, uzsvaru liekot uz iespējām integrēt indivīdu sabiedrībā.
Šeit var aplūkot bijušo (pārsvarā) klīniku ēkas ASV:
