lēmumi
Es tomēr izlēmu kļūt par detektīvu, kad būšu pietiekami paaugusies. Pieļāvu to jau kopš kādas astotās klases, tomēr skaidri apjautu šodien, kad divdesmit minūšu laikā atrisināju divas ļoti grūtas mīklas, uzdodot pareizos jautājumus. Man nebūs biroja vai reklāmas, tikai kontaktālrunis, kurš būs zināms pāris labiem detektīviem. Lieki piebilst, ka es visu tāpat jau iepriekš zināšu. To, kurš varētu vērsties pēc palīdzības, es būšu jau izskaitļojusi, zinot, kāds negadījums noticis. Telefonsarunas caur kontakttālruņiem būs apmēram šādas - 3-2-1 (es pie sevis skaitu, jo jau zinu, ka man zvanīs tieši tajā brīdī. Kā jau minēju - es zināšu visu) -
A: "Man te ir darbiņš par sešciparu summu."
F: "Es zinu."
A: "Un Tu esi vislabākā."
F: "Es zinu."
A: "Uz stūra. Pēc piecpadsmit minūtēm."
F: "Aha, es zinu."
Paralēli es rūpēšos par savu pūci jeb dažādām pūcēm. Elīna ļoti negrib, lai mana pūce nomirst, tāpēc tad, kad tas patiešām notiks, es nemanāmi pirkšu jaunu, lai viņu neapbēdinātu. Jauna tā būs tikai man, vispār pūce būs veca, jo mana tagadējā pūce mirs veca. Tā nu es pirkšu vecas pūces vienu pēc otras, jo neviena no viņām, esot veca, ilgi nedzīvos. Es negribu Elīnu apbēdināt.
Paralēli es rūpēšos arī par savu vēderpresi. Manējā ir tieši tāda, ka tad, kad Elīna man iesper ar bumbu pa vēderu no visiem saviem sīkstajiem spēkiem, man nenoraustītos ne sejas vaibsts.
Tagad viens joks no manas puses -
Ainaram mašīnā ir viena brīva vieta. Tikai tur stāv puķes.