Bet šonakt man sapņos rādījās reāla šausmene. Izrādījās, ka viena maniakālā slepkava - indētāja - ir tāda neuzkrītoša sieviete ar tumši brūniem, īsiem matiem, ģērbusies pelēkos svārkos un pelēkā vilnas jakā. Bet to tad uzzināja kaut kāda citu maniakālo slepkavu kompānija un tad sāka viņu medīt - tur bija gan zaļganbāls plikgalvains kārns vīrs ar sliktiem zobiem un zāģi rokā, gan meitene baltā kleitā ar gariem, tumšiem matiem un tievām kājām, gan visādi citi tikpat jauki tipāži. Un tas viss uz zaļganpelēka fona vecā mājā blakus purvam pilnmēness naktī.

Pirms neilga laika Latvijas televīzijā rādīja 1978. gada filmu “Rallijs”. Nekad iepriekš to nebiju noskatījies. Miglaini gan atceros gan kādu bērnības reizi, kad to iepriekš redzēju televizorā, bet toreiz ātri vien secināju, ka priekš filmas, kam dots rallija nosaukums, tur par ralliju ir pārāk maz, un zaudēju interesi. Šoreiz savukārt stāsts sākotnēji ieintriģēja, taču noslēgums atstāja ideoloģiski tumšu pēcgaršu.

Filma tātad ir par to, ka starptautiska rallija laikā padomju komanda atrod sava žiguļa durvīs paslēptu gleznu, kas rādās esam 2. pasaules kara laikā pazudis meistardarbs. Abi braucēji saprot, ka viņi tiek izmantoti par mūļiem, lai gleznu kontrabandētu pāri valstu robežām. Viņi apsver, ko darīt, un secina, ka ziņot par to varasiestādēm pašlaik nevar, jo tas apdraudēs viņu turpmāko dalību rallijā. Tas ir gan par viņu personiskajām sportiskajām ambīcijām, gan arī par virsmērķi: viņu panākumi sacensībās veicinātu žiguļu starptautisko prestižu un noietu. Tāpēc viņi nolemj rīkoties paši un cenšas identificēt kontrabandistus un nodrošināt, ka glezna nonāk pareizajās rokās.

Ir visai paredzami, kā šo premisu realizētu Holivuda. Braucēji strādātu efektīvāk nekā varasiestādes, visus sliktos apspēlētu, un beigās viss būtu labi. Bet Rīgas Kinostudija nav Holivuda, un padomju kino svarīgāk par tādu stāstu stāstīšanu, kas auditorijai liek justies labi, ir dominējošās ideoloģijas apkalpošana. Un dominējošā ideoloģija cita starpā ir par to, ka valsts visu redz, un valsts varas struktūras būs tās, kas beigās uzvarēs.

Tāpēc filmas stāsts vijas šādi: jau drīz pēc tam, kad rallisti atrod gleznu, par to zina arī milicija. Izmeklētāji nekļūdīgi saprot, kas ir kas, un beigās identificē un noķer visu ar gleznu saistīto personu tīklu.

Taču pirms tam rallisti avarē. Avāriju izprovocē kontrabandisti, lai pārtvertu gleznu. Pēc avārijas braucēji it kā ir dzīvi, bet smagā stāvoklī. Taču finālā tiek rādīts tikai viscaur nobindēts stūrmanis, kurš pārdzīvo, ka pilotam ir devis kontrabandistu viltoto kartes norādi, kā dēļ notika avārija, un stūrmaņa džuse, kura savukārt pārdzīvo, ka stūrmani bija iedrošinājusi turpināt braukt, pat ja viņš sacīja, ka, kļūstot vecākam, pastiprinās bailes no riska un izdzīvošanas instinkts. Par pilota likteni savukārt neviens vispār nerunā.

No vienas puses, var jau sacīt, ka šis stāsts ir labs tieši tāpēc, ka tā nav Holivuda. Neatkarīgi no padomju konteksta tas ir atgādinājums, ka vairumā gadījumu tiem cilvēkiem, kuri nav trenēti cīņai ar noziedzniekiem, nav izredžu, un viņi zaudēs. No otras puses, laika ideoloģiskais fons dara savu, tāpēc stāsts ir arī atgādinājums: Padomju Savienībā nav vietas Džesikām Flečerēm, un pašiniciatīva ne pie kā laba nenovedīs. Un vispār, galvenais, ka visus žuļikus atklāja, un viss pārējais šinī stāstā patiesībā ir bijusi tikai fona informācija.

//Tomēr, ja Krievija nepiekritīs, mēs turpināsim karot un dot Ukrainai ieročus,” teica Tramps.//

https://www.tvnet.lv/8208478/tramps-sniedzis-pirmo-pazinojumu-pec-asv-un-ukrainas-sarunam?cx_testId=65&cx_testVariant=cx_1&cx_artPos=0&utm_campaign=Front_test_4_article_block&utm_content=8208478&utm_medium=content-text&utm_source=www.tvnet.lv#cxrecs_s


Tātad Pū dzen stūrī, tipa visi piekrīt kara izbeigšanai, tikai Pū ne. Nu ja ne tad ne, turpināsim kamēr piekritīs => tas strauji no izpatikšanas kremlim kļūst par kremļa dzīšanu stūrī.

Njā, pēc pagājušajām peripētijām ar Trampu, par kurām nav jēgas runāt, jo visi jau visu ir pateikuši, par šodienas paredzēto sarunu ar Pū ir arī diezgan pesimistisks noskaņojums.

Jo jāpiekrīt Portņikovam, ka Trampam jau reāli nav ar ko baigi piedraudēt Putinam.

Tāpēc P visticamākais viņu vienkārši pasūtīs, bet lai T varētu saglabāt seju, uztaisīs to tā, ka grib no ukraiņiem vēl kaut ko -- ko Trampam pasniegs kā kaut ko izdarāmu, bet kas reāli ies pāri ukraiņu sarkanajām līnijām.

Un tad viss sāksies no jauna, ka T spiedīs ukraiņus, jo viņi ir vienīgie, kam viņš var mēģināt uzspiest.

Teorētiska iespēja, ka viņš aizsvilsies par to, ka krievi viņam runā pretī, bet gan jau P viņu aptīs ap pirkstu.

no rīta feisbukā iepriecināja kopīraits jaunākās paaudzes klitorālo masturbatoru reklāmā ar devīzi "Šitie reāli sūkā!"

Ceļu satiksmes noteikumi – ķīniešu Jaunais gads.

Prezidents Šinra un viceprezidents Rufuss.

Vai jūs gribat dzirdēt, par ko es šonakt sapņoju?

"Valsts drošības dienests ierosinājis kriminālvajāšanu pret četrām personām par pārnēsājamu satelīta sistēmu iegādāšanos un piegādāšanu Krievijas armijai Ukrainā." (c) IR skrejlapa

Tā kā satelīti ir manā interešu lokā, nedaudz uzkāros.
Tipisks satelīts militāram pielietojumam būtu vismaz pārsimts kilo, ergo neatbilst kategōrijai "pārnēsājams". Pieņemot, ka zaļie vīriņi visi ir kačaki, definēsim "pārnēsājamu" kā 60kg. Terōrētiski varētu sapičkāt daudz ko interesantu šādā agregātā, kas, starp citu, ietilpst mikrosatelītu kategōrijā. Bet ko ar šādu pārnēsājamu agregātu iesākt karalaukā, nezināšu teikt. Varbūt viņiem Kurskā kautkur mētājas Sojuzi ar visām platformām un visu pārējo, kas piederas pie lietas? Jebšu ICBM?

¡Feliz jueves! Que este jueves te traiga alegría, paz y muchas bendiciones. ¡Que tengas un día maravilloso!

Cibisti Rīgā, meklēju telpas (var būt veikala, salona, utt) Rīgas centrā, tuvā vai tālā, uz īri. Svarīgi, lai pirmajā stāvā un ar ieeju no ielas. Ap 100 kv. m. Var būt galīgi remontējamas. Ja jums ir kādi gali, uzrakstiet, būšu superpateicīga.

"Pasaule nav dota tikai man, maniem draugiem, bet to rada un uztur daudz cilvēku, kuri ar savu viedokļu daudzveidību veido pasauli kā kopīgu telpu."

Sims Čelutka

Raudulīge europiderīši-vasalīši, bezpalīdzīgie bērniņi, tie, kas cauru dzīvi stumdījuši papīrīšus netflixa fonā, varētu pajautāt, ko par viņu mazītiņo bērna kara bundziņu rībināšanu un ww3 insinuācijām domā tie, kas jau atrodas frontē dažus gadiņus. Vārdu vietā viņi saņemtu bajoneti acī.

turpinu savu šīsziemas galopu pa eiropu un varbūt jums azotē ir kāds zelta padomiņš Malagai?

(tajā trakajā haikā neiešu, man bail no augstuma, citi haiki gan ļoti vēlami!)

"Michelin??? Tas nozīmē dārgi, pretenciozi, dīvaini un tā, ka paēdis nebūsi???"

laukos naktī uz sestdienu man elkonī iekoda ods.
niez joprojām

vēl es redzēju taureņus un kāšus, bet to vajadzēja ierakstīt cibā uzreiz, nu jau tas pavisam nav aktuāli.

Skatos, cik ļoti tās Trampa runas par Kanādu atgādina Putina runas par Ukrainu. Un domāju par to, cik ļoti viegli cilvēki pārvēršas par lopiem, par nezvēriem, bet pretējais process ir ļoti lēns un bieži vien - neiespējams. Cik ilgs laiks paiet, lai savstarpēji naidīgas valstis iemācītos mierīgu līdzāspastāvēšanu un cik viegli ir tautas sarīdīt savā starpā.

Domāju par to, cik ļoti man patīk Eirovīzija - parasti tur gadās pa kādai labai dziesmai, bet tas nav tas galvenais. Galvenais ir tas, ka tā ir viena no nedaudzajām iespējām tautām savstarpēji apmainīties ar laipnībām. O, mums Igaunija iedeva tik un tik punktus, paldies, malacīši.

Un vēl es domāju par to, cik svarīgi būtu, lai dārziņos un skolās strādātu paši labākie un ētiskākie cilvēki. Jo - ja bērnam nav paveicies ar vecākiem - lai viņam būtu kāds alternatīvais piemērs, no kura pasmelties iedvesmu, kādam cilvēkam būtu jābūt. Ikviens no mums un mūsu mīļajiem var nonākt situācija, kad viņš var būt pilnībā atkarīgs no svešu cilvēku žēlsirdības. Ja cilvēki vairs neizturas cilvēcīgi, viņi kļūst līdzīgi plēsējiem. Bet arī stiprākais plēsējs kādu dienu kļūst vārgs un tad viņu saplosa un apēd kāds cits plēsējs.

Lūdzu iesakiet kādu foršu un demokrāisku kafūžnieku Jūrmalā, iekštelpās.

skatos līnenas skaistumkaralieni, liepājas viesizrāde, droši vien neziniet, tur kaut kādi īrijas lauki, drausmīgi nolaista māja, traka māte pretīgā naktskreklā, pusizkritušiem matiem, applaucētu roku, lej čuras izlietnē, meita gudra, kustību traucējumi, no visas sirds nīst māti, kas piesējusi viņu nolemtajai vientulībai.

ik pa laikam zālē uzvirmo sastāvējusi, vecu, ne pārāk koptu māju vai cilvēku smaka. un tad man blakus sēdētāja cēliena vidū atver rokas somiņu, izņem blašķīti un trīs reizes iedzer

lustra, priekškars un

——-
grūti skatāma, bet spēcīga izrāde.
kas tā pēdējā dziesma? šausmīgi dzirdēta, īriete (imo)

What a shame.