Es nekad vairs neredzu sapņos opi, tikai vienreiz, kaukad, sensen, bija ienācis pusdienās lielvārdsielas virtuvē un kamēr es gādīgi pār plecu servēju zupu un rupjmaizi, viņš diplomātiski un šķelmīgi izjautāja mani kā mums visiem iet, tik tipiski viņam. Savukārt omi es redzu regulāri, lagan vispār par viņu nemēdzu domāt, katru trešo nakti bezmazām, mostos aukstos sviedros un ar ŗūgtu domu, ka viņa vēljoprojām ir dzīva un klabina riņķī ar savu klabekli, visus mocīdama. Tad es aizdomājos, ka opis vaŗbūt ir kādā tālākā un labākā vietā un viņam nav iemesla vandīties apkārt, visi paši lieli un, karočīt, dariet kā ziniet, bet ome, kur pelnījusi, tā patuvāk, attiecīgi. (Zinu, ka izklausās baismi.) Betē, tā paradīze un elle jau tādi biblias māņi tomēr, ŗedz, sanāk laikam tā, ka tā labākā un tālākā vieta vienkārši pienākas tam, kas dzīvojis absolūtā harmonijā ar sevi un cietiem, da visu pasauli. A tā elle, savukārt, būtu tā mūžīgā disharmonija, kas dabū vēl ilgi klimst pa pasauli, miera nerazdama un citiem nedodama