Dzīve nav amīšu sitkoms un tam nekad ne ar vienu nebūtu jānotiek, bet es šorīt pieķēru kolēģi uz poda (Nutā, atver durvis, - sēž. Tas ir ļoti satraucoši, jo parasti, kad atverdurvis, tur neviens nesēž. Nu, labrīt, labrīt, sēžam,ko)un nemaz nebija smieklīgi, izņemot citiem kolēģiem, kas dzirdēja manu izmisīgo kliedzienu, un vai, piedod, nē, piedod tu man, vārdsakot, mēs viensotram visu piedevām, bet dziļi sirdī es neko neesmu piedevusi, jo man tagad jādur acis un jāsarkst