Tas ir vāks ar to pastu, aizeju ar tādu vieglu, bet neparocīgu kasti karstā dominā, skatos, tur atkal apkalpē viena pati pērn miŗusi tantīte, piepā gab. klientūras vīksta cepurītes, bļjauj viensuzotru un mērās tiesībām, paņemu talonu ar tūkstošo numuru un eju pirkt ņamčus prizmā, sapērku viskauko,izstāvu divas sarežģītas rindas, pārdevēja man vēl mīļi piedāvājas iegādāties manis pašas kastīti un nepakam netic, katā manējā ne veikalējā(a vi plaķiļi? Plaķiļi vi? Kā Šura no grāmatvedības par bronzas zirgu), tātat, nāku atpakaļ, nelaiķe sakustējusies, līdz manam ciparam vēl ŗindā trīs un vēlviens pārģībis pār bandrolēm, tieši kā uzpīpēt, pīpēju, skatos, no aizaiskariem nupat vēlviena apkalpes persona augšāmcēlusies gurdiem pirkstiem, visa baltā nāk, metu nost, grābju paku, skrienu, 2 sekundes, nu, fāāk, 3 cipari jau pār pa manējo saspaidīti. Nuneko, vedu tagat mājā, glaudu sānu, mai prešas