Manšķiet, ka es pareizi darīju, kad uz savu galvu atmetu tās vienas pilulas. Man atkal gribas izteikties un nešķiet, ka nekam, ko saku nav jēgas un vērtības, man negribas vairs tik neprātīgi rīt un fobija no panikas lēkmēm pačibējusi miglā. Vēl man negribas iet gulēt pūlksten sešos, jo tāpatām nav ko darīt, jo var taču baudpilni un nekautrējoties darīt neko. Bet varbūt tas ne no tabletēm, bet ezerniekiem, kas to zin. Pēc laika pamazām pati metīšu nost tās otrās, laigan viņas man īpaši netraucē