Biju pie memmes, ritinājos pie krāsniņas un viskādi jauki, teikas omei galīgs vāhs, aizgājis šreijā viss, tikai acāboli kustas un pie rīta higiēnas (pamperiem un tādām lietām), traki bļaun, viņai kā izbijušai koristei tāds labi traģiski nostādīds soprāns, nu tik žēlīgi, ka šausmas, nācu palīga, tuzini, diezkas nav, tās tvarstīgās rokas ķerstīt. Uz atvadām stipri bučoju memmi un teicu, es tev tur atstaju pāris cigaretes, nu, a ko citu es varēju teikt.