Vakardiena bija fantastiš, baznīcā, tātad, Toms runāja uz mums un man ļoooti patika, ta tur vēl bija Cālītis un vēl viskādi svētietēvi un man, saprotams, ļoti klusā brīdī, ar skaļu blaukšķi izkrita telefons pa visu grīdu un visas rindas atskatījās. Tikai nedomāt par misteru bīnu, tikai nedomāt par misteru bīnu, tābijja. Betē, nujā, runa bij tiešām smuka un mēs ar viņu lepojamies, ja. Nulūg, pēctam mēs iesprukām lāsītē uz atspirdzinošu aliņu untadjau viss aizgāja tādā viskādā plūsmā untabijām lu pīpētāvā unta ēdām kanapē untabijām bastejkalna galiņā, kur simis atkorķēja (viņam ir tādas brīnum atslēdziņas), mums visiem ķēdēm piesietos beņķus un varēja izsēsties aplītī un viskādi slepeni dzerti un tēlot, ka notiek plenērs un lasījumi, bettad atnāca visādi mazi līmes ostītāji un arī gribēja beņķus un viņus arī ņēma un viskādīgi tur dirsīgi kaķējās, kādi septiņi džeki untad tāda tākā no littl britana tā treniņtērpā, kas saka, jē bat nou bat jē bat nou bat, tākā vadone viņiem tada, rozā maikā un noļukušu vēderu un pupiem, nutatur bija visādas peripetijas, ka es tur viskādi uzstājos, ka tādus gan vaig sist, ko diršās, betnutadturkautkā pierimās tur, laigan es vēljoprojām domāju, ka viņus visus tur vaidzēja izmētāt nahui pa krūmiem. Pēctamām tad es vispār nesaprotu, kā tas viss notika, bet ilgi gājām kautkur caur andrejsalu (vai andrejosta, man viņas jūk, tā viena laikam ir liepājā, bet mēs pa to, kas rīgā) un tad meklējām kautkādu jūrnieku krogu, viss bija ciet un noslēgts, bet kautkur ļoti, ļoti dziļi pie jahtām bija tāds jocīgs krogs, kur tā labi pasēdējām un jaukais zēns deva mums končas for kids, visādās zvēru formiņās, un es dabūju saspaidītu šokolādes kaķi, pret ko es protestēju un teicu, ka man viņi vispār riebjās, untad iemainīju pret šokolādes suni (vēl kādam trāpījās begemots), bettad man bija neērti viņam kost tās detaļas nost, tam sunim,  un es viņu tāpatām ietinu havajaspapīrā un ieliku somā, lai būtu man šokolādes talismans, bet diemžēl, šodien atradām viņu ar saspiestu purnu un nožēlojamu. Cīņubiedrenes noteikti ar mani vairs nerunā, jo neierados dzimšansdienā, betē, bieži jau neizlaižas tie radi un draugi, ja, un man bija noberztas kājas viscaur, ka jāapskrien tie izlaidumi ar stundas indervālu un vēl ar bosi jāparunā starpbrīžos un jāskrien akal tālāk. Betnu, man patika vakardiena, šodiena gan tāda pašvakāka