Vakar, tātad, atklājās apolineers - a dzejoļkrājumiņš Čomskisa dārziņā zem liepas, vaikursmuki un vaikurdaudz tur ļaužu bija un visus plusmīnus tākā pazīsti, kas bija diezgan biedējoši, nuka, iztrūkst kādi 20 cilvēki unta vienā dārziņā būtu vispār visi vienkopus, kotuvispār pasaulē pazīsti, skērī šit. Ta es redzēju dooora vaigā, uzreiz atpazinu, bučojāmies 7iņreiz, bettajau es biju tāda šļorbana no tiem vīniem un nekādi asprātīgi nejaudāju iznesties. Nuja, a krājumiņš foršs, no rīta lasīju tā lepni, tai pieķēzītā virtuvē, kur nevar žaluzī vērt vaļā, gandrīz notrausu tādu sentimentālu asariņu pie zaļās kleitas un vēl šurtur,  manjau arī autora ieraksts iraja, titullapā, ta vairs nezin, kurā goda vietā šito izlikt, izliku tā tuvāki, pa labai rokai plauktā, visu vāku priekšplānā, tālūk, mēs ar draugiem lepojamies, ja. Nutākaukā, tagad man jārubī iekšā kvīns un jāmēž beidzot viss šitas, koeste esmu aizdzīvojusi, savādāk tiešām atnāks vienreiz pa logu tas miskastesvīrs no tā muļķika.