Prikiņ, aizgāju pret kalnu pēc kolas ar grabošiem mistkastmaisiem, Ripa, desu mīlas pārņemta, tipināj pa priekšu, ausis vien plandēja. Pa maliņu! Tā es viņai šosejmalā. Betneko, rātni sagaidīja pie bodes, ta iemetām pastkastītē viegli nopleķotas kartītes. Ta atnācām mājā, es uzraku dobes, sasēju, kas sējams. Tagad sēžam uz lievenīša, Ripai galva klanās un dzintaracis krīt ciet saulītē. Esšaisaku, votkadtev nākamreizē no Juzika sirmā Čārlija bēbīši atskries, tagan ņemšu vienu ciet un pārcelšos šiten.