Aizgāju izošņāt teritoriju kaimiņzobārstniecībā, s vidu neko tā, ķopļinko, ujutņinko, no sākuma iepazinos ar kundzīti dīvānā, nezinu, vai adminstratore, vai kāda instrumentu steralizētāja atpūtā vai kas, bet tāda jauka paskata madāma, šķirstīja žurnāli tā omulīgi kamēr es pētīju cenrādi un auksti rasoju no salasītā manipulāciju klāsta( ko tik visu nevar, lai dievsžēlīgs), vārdsakot, ar visu savu personu demonstrēdama, ka man te nekā nemaz arī nevaik,  es tikai  tā, meņū lasu. Ta es tomēr neizturēju un saku uz viņu: "Esatvainojos, tā ekstrakcija mums būtu tā raušana, ja?" viņsaka, jā, essaku, -Ahā. A kā tad jums te ar tiiem pierakstiem? Nē, nu nejau tagad, bet tā, -nākotnē, viņsaka, ajūs ieejiet,reku tur galā dakters tieši brīvs un paprasiet, esdomāju, nu, lamatas, cits nekas, ieej un cauri, skaiti jau apguldīts, betnulabu, atpakaļceļu zinu, esam drošībā,  ieeju, atur džeks tāds šustrijs un māsiņa tāda blonda un saulaina, slauka kautkādus skalpeļus, varētu padomāt, ka tikko margrietiņas abi divi pa pļavu lasījuši. Nutur, komsī- komsā, unutizini, neko tāds, paļāvību rosinošs, kādu strēķīti stāvēju pie slieksnīša, ta kaukā jau solīts uz priekšu un kas, un es pat samirkšķināties nepaspēju, kā tiešām mētels jau nost un apguldīta jau pētīšanai, un neko, pabakstīja, pastīja un teica, ka šiten laikam nekas cits nebūšot kā knaibles, essaku,- tas labi, a kāķis, ne? šissaka, nē, essaki labi,- ta pierakstiet! Un tagad esmu pierakstīta, kas ir jau solis pretim uzvarai. Uz parītu gan, es itkā biju nobriedusi atvaļinājumam taupīties, nutur, mokas un vaidi un kas, betnootras puses, priekškam tev vaidi brīvdienās, ka var vaidēt darbienās, kad tāpat jau jāvaid.. Vispār, es tā bišku tākā kaunos, ka pie tās apguldīšanas nepieteicos, lai rauj uzreizām, ka jau reiz  tik tālu tikts, betē, pārāk daudz drosmes jau no viena cilvēka vienā dienā arī nevar prasīt, piekam tur jau rindā strīķējās viens bāls kungs.
Un! Šodien beidzās remonts, URA!  Bet, tagad es zinu, kas ir pati nelaimīgākā nodarbe pasaulē- vadiņu atpakaļ saspraušana. Tas nabaga aitišņiks uz vakarpusi izskatījās tāds, ka  raudās, vems un kliegs vienlaicīgi (bails pat domāt, kāds viņš izstīsies rīt, jo šodien viņš saslēdza tik kādus 30 % no visa slēdzamā) Kautkā, visās remontējamās telpās visu iznesām un atslēdzām pa kādām divām stundām, žvirkt, un tukšs viss, abet ar to atpakaļspraušanu gan tā pavisam sērīgi, pirmāmkārtām jau neviens vairs neatcerējās, kuram kurš galds piederējis un visi ķēra svešus, kliegdami, ka šito virsmas noberzumu gan viņi atceras kā šodien, ta uz beigām vienu noberzumu atcerējās izberzuši kādi trīs un stūma vienu galdu uz visām pusēm, kamēr viss pavisam sarežģījās vienā lielā un sarežģītā vairāku galdu neskaitāmu detaļu kaudzē, līdzkamēr pirmais no trim daļām salikās mans galds, jo tur gādīgie zelta puisēni bija sarakstījuši manu vārdu pa visu apakšu, un ta pārējos salikām kaukā, pēc izslēgšanas metodes. Laigan, es, savukārt, nekādu izberzumu uz sava galda virsmas neatcerējos un ilgi protestēju, ka man nu gan šitāds galds nevarētu būt bijis, par spīti tam ,ka mans vārds apakšā un es taču atceros faktūru un šitā nav mana faktūra, bet sveša kautkāda un izberzums arī svešs, bet beigās laikam izrādījās, ka tas viss mans. Jautri mums tur gāja, vārdsakot, traki smējām un kaļķaini visi, un tas nīgrais aitišņiks ar saviem štepseļiem, atsēdies uz kura galda gribi, vienmēr no apakšas viņš ar kādu vada galu izlīdīs, dusmīgs tāds.
Tagad man apnika un notirpa kāja un jāiet ar lašmaizītēm Shameless skatīties (nostījos otro sezonu, pašvakāka gan par iepriekšējo, betē kaukā sajutos viņiem stirpri pieķērusies, tanu nostīšos vēlreiz pirmo, ganjau būs aizmirsies)