Un,protams, jo tuvāk nāk remonts, jo biežāk tie paši ļaudis, kas pusgadu, dūrītes nepacietībā sitot, katru mīļu brīdi nākuši virsū un sīkuši,- kad mums remonts? nu, kad mums remonts? būs mums remonts? mums steidzami vaig remonts, būs mums?, lūk, tie paši tagad nāk virsū ar visdažādām pretenzijām, nejau tā, pavisam virsū, bet tā, pa maliņu, nostājās tā sāņu redzei sasniedzami un dzirdei sadzirdami un uzsāk tādus traģiskus monologus, nu, vai dialogus, pēc situācijas, ir kādas dzirdīgas ausis (izņemot manējās, es, vispār, tupa lūru monitorā un reaģēju tikai, ja nosauc vārdā, trīsreiz) vai nav. Piemēram, nostājas pie printera un do vaļā- "Nē, nu es taču zinu, kā ir ar remontiem, viņi ievelkas, tās nebūs divas nedēļas, tie būs divi mēneši, kad mēs remontējām dzīvokli... un padomā, visi tie putekļi,nē, nu mēs nevarēsim tā strādāt, bet, ko lai dara, atvaļinājumā es tagad, piemēram, negribu, tu gribi? Nu, vaine, tas nebūs fiziski iespējams, šādā veidā strādāt?! Bet ko lai dara?" Vaiarī, nostājas pie rakstāmgalda, no kā viss jāizvāc, plāta rokas nevarībā un-, ķirķirķirķir ķir- "Bet tie taču visi ir svarīgi papīri, kā mēs viņus pēc tam atradīsim? Un, ja šo telefonu tagad atvienos, es ļoti šaubos, ka viņu varēs atkal pievienot, jo tas ir ļoti svarīgs telefons un mēs viņu ar ļoti lielām grūtībām pieslēdzām. Un /taģisks izklupiens/- Visas šīs mapes, kur lai tās lieku es?! Man viņas ir vajadzīgas ikdienā!" Nu, un tādā garā. Dažs, savukārt, nāk pavisam virsū natūrā, ar krāsu jautājumiem, piemēram, pielec tev priekšā bez labdien, bez sveiki, tu vispār tur varbūt svarīgus jautājumus patlaban skaipā risini, un do vaļā savu muldamo - "Mēs,lūk,mājā, kad remontējām,mēs izvēlējāmies tādu dāņu balto krāsu, zini, viņa nav gluži balta /gaisīgi žesti/, bet ar tādu siltu, tākā pelēku, tākā kādu /vēl gaisīgāki, tādi gandrīz jau pat taustīgi (žesti)/- piesitienu. Vai tu krāsas katrai telpai jau esi izvēlējusies?" (es, vispār, esmu izvēlējusies tādu krāsu, ka no rīta aizbrauks uz bodi,paņems vislielāko bunduli kaukāda pasilta bēša un to arī bliezīs pa visām telpām vienu un lai atpisās ar savu dāņu balto un pelēko piesitienu turklāt.
Bet, ir gaužam labas ziņas, visiem ir atrastas vietas,kur remontlaikā pieslēgties un strādāt, tikai, vot, man nav, nu, nav,saproti, nav kur, fizično! Un tas viss nozīmē to, ka varu oficiāli nenākt, tik uz svarīgākajiem brīžiem pieskriet, reiz divās dienās, vai trijās, ja viss labi sagulsies, tā vēlīgi papliķēt pa kādu trepi, kam krāsotājs galā, sak, "Krāso,krāso" (Sargā, sargā sirsniņu). Pagaidām izklausās kļova, tu mī. Bet to atvaļinājuma papīru es tāpatām iesmērēšu, uz nedēļu vismaz, nu, vai divām,nevar saprast, vaidzētu jau tam maijam kaut ko arī sataupīt, vienai vai divām, pasakiet?