Sapnī gremdējām Ežezerā tūtiņas ar viskādiem gardumiem, lai pielabinātos niknam delfīnam, kas tur bija ieperinājies, bet pēc tam dusmīga ("Ko tu tur līdi?" tā viņa man teica)  up vadīja brīnumceļamkrānu (cik simboliski), ar ko mani, nezkāpēc - skafandrā tērptu, vaidzēja izcelt no Velnezera, nezinu, kur tāds,kaut kādā dūksnainā mežā bija, kurā biju smaga un iegremdējusies un nosūtīta izpētē (ar to skafandru) un tam apkārt bija uzburts sātaniskais un neredzamais un magnētiskais lauks, caur kuru varēja izsisties laukā tikai iekārtai tai ceļamkrānā un - bums ar pieri. Tā, lūk