Izstādē izstādījos, rīt arī izstādīšos
Tavu traku nelaimi. Pa visu šito ķīpsalhalles balagānu, bukletiem un baloniem, ņurcīšanos turpu šurpu uz priekšu uz atpakaļu un dažādiem interesantiem jautājumiem, man laikam gudra seja, jo man tur vislaik klientūra nāca virsū, lajgan es tur vispār ņepričom un fonā, vajarī visa ieliekusies noliktavā, dibenu tik ārā. Unlūk, kad no tā visa izkratījos,ieeju pie spoguļiem, savilkt kārtas un nosaitēties vēl pa virsu,ieskatos,- pizdjec, vienā ausī auskars ir, otrā- nav. Un auskari ta mīļākie,pēdējie nepadirstie no sarkanakmeņu zortes. Ciešanas neaprakstāmas,nu, pie šī fakta konstatācijas. Nu, ta sākas svaidīšanās,skraidīšana, roku vicināšana, visu lupatu izkratīšana, izieto trajektoriju skaitļošana un izmeklēšana,un visam pāri tāda tukšā numura sajūta, jo skaidrs jau, ka halle plaša, vazājos es viscaur, nu,vārdsakot, kas to tagad zinās, kur es šo pasēju un cauri ir, atā atā atā, tātad. Kā pēdējo, aizgāju pakārstīties pie tuvējās dibenizejas apsargiem, caur kuriem pīpēt nemitīgi gāju un mēs jau tākā sadraudzējāmies gandrīz, eju tāda bēdīga viņam (vienam un bārdainam) garām, pa grīdu vien lūrēdama un saku viņam,ka caurlaides man nav, laukā neiešu, betē, es te tikai mazliet pa zemi pameklēšu auskaru,kura tur noteikti nebūs, nušistāds, - auskaru, saki?! Tatā, pabrauka to bārdu, ta tā paskatās pa grīdu no sava aizgalda un pēkšņi metas pie kaukāda necila gruža uz zemes, ceļ augšā un saka- šitas? Essaku, nutā, pa gabalu, atstatus pleķi izmeklēdama un bezcerīgi zemē ieurbusies- nēnē, nebūs,kurtnu būs! Pieeju klāt. IRRRRRRRR! Godavārds, palecos, tad tākā gribēju viņu stipri bučot, bet viņš jau bija paspējis aizslēpties savā aizgaldē, tā itkā nekas īpašs nebūtu atgadījies.