Likteņa pavērsieni pavērsās
un no sēņu mērces pannas aizrāva mani pataisno uz Dzelceļniekmuzeju, kur
"Nāves deja" un "Tango mesa" , tā otrā pat kautkā tā sentimentālāk saviļņoja, jo tai pirmaj daļā starp rindām stīvi nelaiķi staigāja un tā man bērnības trauma no leļļu teātra izrādes par saules zaķēniem, tur bija tāds sevišķi pretīgs putnubiedēklis, kas prožektoriem pulsējot viskādīgi konvulsīvi raustījās, un es nezinu vai maziem bērniem ko tādu vispār var rādīt bez valodas raustīšanas un slapināšanās, katrā ziņā, ļoti tuvu tam biju (parcikpartik, ome leļļteātrī strādāja garderobē, ta es tanī laikā, šķiet, visas tās izrādes redzēju, toreizīti vēl pretim arsam tas viss atradās), nulūk, betjā, par spīti nelaiķiem, kas tieši tādām stīvām acīm un visiem locekļiem izlēma kratīties mums garām, es pat, manšķiet, izdvesu kaut kādu skaļu vaimanu šajā sakarībā, bij ļoti iespaidīgi un tirpas skrēja un kad vēl
lielais vīrs iznira(nu, īstenībā kāds metris piēēsmit), ta pavisam.
Nuja, un kā trekns punkts uz i, nostījāmies arī
"Who's Afraid of Virginia Woolf?", unneko, ir izdzīvots, manjau ar visu Bonāti teātrī izrāva iekšas, tāpēc šo baidījos skatīties vispār, betneko, viss palika vietās, bet jaudīgi ļoti.