Tunelī, kad no akmenstilta kāpj, flautu spēlē sirms un jauks onkuls, rūtu kreklā, priekšā viņam nošu statīvs  un atturīga bundžiņa, es jau uzreizām, īsi pēc garāmpaiešanas, sāku grabināt kabatas un visko meklēt, tur gan nebija diezko daudz, bet tik trakulīgi, ka uz bankomātu skriet arī nē, ta, kamēr grabinājos, sāku domāt, ka tēls tāds pazīstams, nuja, unkad gāju ar savu nožēlojamo saujiņu sakasītā, uzpazinu, ka tas tak kaimiņonkuls no iepriekšiepriekšējās dzīvesvietas, tas, kas kopā ar savu mazliet nešpetno sieviņu, bet dziļi sirdī tādu pašu jaukumu, katru svētdienu nodrošināja svētdienas sajūtu rajonā, rušinot puķītes, izkarot palagus un saucot viensotru pusdienās pa logu, nu, bija jau tāda privātmājas tipa tā māja ar kopā četriem dzīvokļiem, bet tomēr