Fjokla ([info]fjokla) rakstīja,
@ 2011-08-07 12:52:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry

Tak, pie svētdienas vārētu piebeigt to, kas piebeidzams un kas tur galvā tai Pasienē virpuļoja, bet pienācīgi netika pierakstīts, jo tik plašs, ka caur telefonu to bakstīt būtu grēhs un atklātā tādā tīri valodā, jebļa. Nulūk, Pasiene ir viens ārkārtīgi spocīgs pasjolaks, ar muguras smadzenēm, jūti kauko tādu ļoti lielu un baismu, tas no tās lielās vēstures laikam, nu, un no tā medus ceļa mistiskā, uz kapiem tā, vedošā, pašiem kapiem, saprotams, arī,  un no tās milzīgās baznīcas, no kuras galva reibst un kas gluži kā milzīgs jēzus ietver rio, nu, un no tās brūkošās muižas, pamestās,  kā lasu, kas gaidot uz restaurāciju, gaidot, gaidot, tur viss pelnos aizies, kamēr kauko sagaidīs,  tur koki pa logiem laukā aug, opis stāsta, kā tā muiža vienubrīd esot bijusi virsnieknams, attiecīgi, opis 20gadā dzimis, nutakātamums tur sanāk, kuri gadi, ka viņš stāsta kā sīki būdami abi divi ar brāli līduši lūrēt kā viskādi smalki virsnieki paukojās. Nulūk, un tās zemē grimstošās vecās viensētas, spocīgas viskādas mājiņas, uz vistas kājiņas, brrr, brr, itkā jau skaisti, bet brr tomēr, nevar saprast no kā, no tā, ka bija un vairs nav, vainotāka, pasaules sāpes esam nesuši uz pleciem, nujā, vēljautas, tuvās krievijas moments. Šķaune ar spokaina, tur ta tā Baltkrievija akal sanāk, vai es kauko jaucu, arī tāda, zini, ja sanāk svētdienā cauri braukt, ta tur tas ceļš uz baznīcu tām sieviņām baltiem lakatiņiem galvā, saproti, tākā baltie zalkši kaukādi, viss ceļš vienos vienīgos baltos lakatiņos un baznīca zvana, laika mašīnā gandrīzām iekāpis esi.

Nulūk, tā pie Pasienes atpakaļ, nē, nu tur jau vēl ir tās jokainās daudzstāvenes,cik nu daudz, 3 stāvu katrā, ne vairāk. Nuja, ta tur kaukur pasienē ir tā vieta, nē es zinu točna, kur viņa ir, tāda pļavīte, kur agrāk slējās mājiņa un pirtiņa, kur opis piedzima, viņš man vienreiz ar štoku rādīja virzienu un mēs tieši stāvējām abi tai vietā, kur tā pirtiņa, vēl tur tālāk, pa ceļam uz upi ir tāds sarkans koka nams ar pasakainu verandu un vijoli pie sienas (opja brāls spēlēja vijoli un vēl viņam virs ceļgala ir milzīgs caurums, kurā var iebāzt pirkstu un kuru es vienreiz bērnībā redzēju, kad viņš pantalonēs un  ļoti ilgi drebinājos, tur, viņam, tātat, iedūra to pīķi, nu, kas pistolei galā vai kam, nu, nezinu tos nosaukumus, nuja, un tai sarkanā koka namā ar vijoli pie sienas  tagat  dzīvo vientuļš opja brālis (jo viņš vecs un dusmīgs un viņam pienes zupu un noliek uz trepīti, jo viņš vecs un dusmīgs, kā jau teicu), vārdsakot, nams, ko uzcēla, kad nobruka tā mājiņa un pirtiņa, un kas skaitās tākā dzimtas mājas tur visiem, nuja, un vienā no tiem daudzstāvu namiem, savukārt, dzīvo opja brāļa meita ar vīru un istabiņā pie viņiem, tātad, ops aizgājis gādībā un dzīvo tur, ja, ar tepiķi pie sienas un mātes bildi arī.

Opam jau kā, viss nokārtots, kapa vieta tur aizrunāta, kapa piemineklis pasūtīts, vārdi iegravēti, nauda bērēm atlikta, kasete ar bērnu dziesmām atvilknē un lūgums netaisīt zārku vaļā un nebučot un virsū neskatīties, jo skaistuma tur nekāda, betgan papliķēt pa zārku, nu, un vaiņagus uz kapa nelikt, jo tie smagi, poļu krāsās lai liekot mazas puķītes, divas baltas, divas sarkanas, šito visu zinu no galvas un varu runāt līdzi, kad viņš simto reizi man to stāsta. Viss uz mana rēķina, tā viņš saka.

Nulūk, ja par pašu opi, tad viņš aizvien vairāk izskatās pēc mūžgudra, vieda, maza bruņurupucīša, tik romantiski jau ar nav, staigā jau pukādams, viņš jau lāga nedzird, kas tur aiz muguras notiek, bet es jau akal pa to smeju, nav jau arī tas trakākais, ko deviņdesmit vienā gadā nedzirdēt, pārējo viņš visu kontrolē, ja, atšķirībā no dažām labām, desmit gadus jaunākām teikas omēm, ja. Vēl man viņš bišku atgādinā Mihauzenu no manas mīļotās Giljama filmas, nujūnov, tur bija tās vietas, kur viņš bija apņēmies padoties nāvei, apgulties un  savecēt un nomirt un mazais metituks meta, fonā kā maitasputnam snaikstošajai  nāvei sejā lampu, lai iztramdītu un neatdotu. Nujā, esjausaku, ka, kad atbraucu, ta viņš lāga nesaprata, kas ta tas un kas pa trobeli un ilgi, kamēr salika visu pa vietām, sākumā sēdējām pie viņa tai istabiņā, nu, kur tas tepiķis, ja, pie sienas, pūlkstens tikšķ, tepiķis karājās, sēžam un klusējam, es  uz ķebļa, ops uz gultasmalas, nujūnov, tā bērnišķīgi uzrautiem pleciņiem, rokām klēpī, mazām, mazām tādām rokām, bet lielām, lielām, brūnām plaukstām. Nuja, pēc tam jau iešūpojāmies un pret vakaru jau bijām iešūpojušies tiktālu, ka viņš man ņēmās diktēt visas procedūras, kas katru gadu ezernieku mājās jāveic un ka labāk jau nu rītā pat brauksim abi un viņš man visu pastāstīs uz vietas, vienu brīdi es tiešām  noticēju un padomāju, ka kapē gan ne un tas tak būtu vareni, ka mēs abi tur akal būtu, bet izrādījās, ka tā tāda spēle vairāk, aijmīn, visi citi, izņemot mani un viņu, izrādās saprata, ka tas tukšs numurs, nu, viņš pārvietojas maziem, šļūcošiem solīšiem, ar to trīcošo labo roku, ja, nu, principā viņš nav nekur īsti transportējams, ja, tanumirklī, kad viņš ņēmās stāstīt, kā Juziks mūs abus vedīs un viņam vispār jāgatavojas jau ziemai, jo mājā palikušas vilnas zeķes un vāļenkas un siltā veļa un pižiks, nuja, un estak saku, ka es arī tam visam noticēju, ka mēs tiešām tā arī darīsim un brauksim un šķirosim zeķes un inspektēsim pagrabus, ja. Nubetjā, ta atnāca tie radi un ta tā maigi, savukārt, nubet ziema taču tālu vēl, tik jūlijs, to tak mēs izdarīsim, ko nu trakos, tak aizbrauksim kopā ar zilupiešiem, reku, tev pilns skapis siltām veļām un zeķēm,  nuuntādā garā, saprotams, ka tā jau senzināma rotaļa, nu, un beigās opis tiešām piekrīt, ka tā laikam būs pareizāk un kotanu trieksies tur.

Nujā, vēl bij tāds moments pie pusdiengalda, kad ops dzēra tēju, ja, no tādas lielas krūzes, untākā viņam tas pārkinsons, ta viņš vienmēr ņem to karoti no krūzes laukā un atstutē kāju uz kāda palikņa,  nu, lai elkons sanāk uz ceļgala un tādejādīgi var valdīt to roku, nu, un nezinkā šoreiz bij gadījies, ka tai krūzē bij tā karote iekšā, nu un viņš ņem to krūzi, ja, tā lēnām, lēnām, kamēr aizdabū pār to milzīgo galdu, un tā karote, saproti, man likās, ka laiks ir apstājies un es esmu akal iekapsulēta mirklī, kas nekad nebeigsies, nezinu, kā man pašai neienāca prātā viņu izņemt, nu to karoti, bet es pat pati jutu kā man acis paliek par šķīvjiem, aizvien lielākas, lielākas, nēnu, esjau netaisījos uz raudāšānu, es nezinu, uz ko es taisījos, uz mūžīgo skatīšanos laikam, apaļām acīm, vienkāŗši skatījos uz to lielo, brūno plaukstu, krūzi, un karoti, kas saka dzin dzin dzin dzin dzin dzin dzin dzin dzin dzin dzin dzin.... un tas nekad nebaigsies, saproti. Bet tas beidzās, kaukad, pēc mūža, kad ināra maigi smaidot kā svētdiena tāda jauka, savām sirsnīgām, brūnām acīm, ņēma un izņēma to karoti no tās krūzes, tādu pavisam neuzkrītošu un,šķiet, neviens to pat nepamanīja, žestu.

Nujā, bet tai nākamā dienā, tad ops atplauka pavisam un ta jau es dabūju visas lāģerdziesmas par faķīriem, kas uz pimpjiem staigā, džimlairūdi rā (starp citu, tur jā, šitām visām jēlībām tādi ļoti vīrišķīgi piedziedājumu vienmēr, precīzi, neatceros, nu, visādi rasasā un tā, betē ops stāsta, kā gājuši caur poliju ar lāģerbiedriem un šito dziedājuši, tur vēl par eskimosiem kaukas bija, kas pišoties sēdus, nu gājuši statli tādi zēni un kājas piesisdami svarīgākos brīžos un polenes, dzirdot, ka tie nav krievi, kas nāk, metušas puķes), bet ta viņš bij riktīgi aizrāvies stāstiem, es jau lielu daļu no viņiem zinu no galvas, un nav jau tā, ka tas ir dialogs, ja, nē, tas ir kāds trīs stundu, vismaz ,monologs, kurā man tik jāpiebilst mhm ik pa brīdim, bet diezvai no tā ir kāda jēga, un prātā pēc pirmās stundas, fiziski nav iespējams visu paturēt, vārdsakot, es jau saprotu, ka tas viss ir jāuzsūc un galvā pa plauktiem jāsaglabā, jo vienā reizē jau būs tā, ka tev nebūs, kam paprasīt, kā tur īsti bija. Betnu, pūlies kā gribi, bet no tā monologa tu šausmīgi nogursti, pirmāmkārtām laukā bij trīīsmit grādi nepārtraukti, vēja pūsmiņas ne mazākāš, un pēc kādas stundas tāda monologa, tu jūti visus spēkus tevi pametam, nu, un pie kādas otrās stundas, tu sāc vēdināties ar telefongrāmatu, jo jūti, ka vari arī apkrist no šitā visa, tanu es taisīju dažādas pauzes un teicu opim, ka pardon, bet man vaik čurāt, bet īstenbā izmuku uz soliņa izpīpēt kādas trīs cīgas pēc kārtas, tādejādi spēkus atgūstot un spēju klausīties kādu brīdi vēl. Nujā, tā bij tā pēdīgā apviesošanas diena, kad Ināra bij Ludzā un Žeņa cepa kartupeļu pankūkas un brīdī, kad nopriecājos par opja diendusiņu, nu, tātad, iegūts strēķīts mazliet klusuma iebaudīt un tabaka, tad, savukārt, žeņa bij izdzēris divlitreni alus un šam uznāca muldamais, kas bija pavisam briesmīgi, jo viņam divi zobi un es vispār nekā nesapratu, bet visam piekritu, jo domāju, ka nupatās būs pēdīgā stundiņa klāt, tapšu norunāta līdz nāvei. No otras puses akal žēl, žeņa krietnu strēķi braucis zemūdenē jaunībā, ganjau tur viskas interesants bija, ja būtu tie zobi bijuši.

Tāk, tas galvenais rezumē ir tāds, ka ops ir ļoti godājams un liels vīrs,  daudz godājamāks un lielāks nekā jūs varat iedomāties, bet ļoti vecs vīrs un vecumam nebūtu tiesību locīt tādus vīrus pēc savas patikas. Bet! Šitas tomēr nav tas gadījums, kad vecums uzvarējis un arī ne tas gadījums, ka tas būtu tapis uzvarēts, jo kā mēs saprotam, vecuma uzvarēt, tas nemaz nav cilvēkam iespējams. Bet! Šis ir tas gadījums, kadē ar katru :”Nūu, vecīt, celies, celies”, ko viņš saka, kad sajūtas pavisam stīvs un nevar piecelties, saka un tomēr pieceļas, ja, ar katru mazmeitai raidīto acs piemiegšanu, kad pasprucis kaukas rupjš vai divdomīgs,  tiek turēts neizķirts!



(Lasīt komentārus)

Nopūsties:

No:
( )Anonīms- ehh.. šitajam cibiņam netīk anonīmie, nesanāks.
Lietotājvārds:
Parole:
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:
Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?