Noklausīties pāris reizes šito dziesmu

Esjau teiktu tā, ka man jau pirmoreizmūžā ienāca prātā uzgūglēt, kā tad izskatījies tas vīrs, kuram pieder manvismīļākās rindiņas pasaulē, iespējams pat, ka māku nodeklamēt, ja saņemos. Nu, prikiņ. Man jau likās, ka Kamī ir vienīgais, kas kautcik izskatās tik daiļš, cik daiļam viņam pēc rakstības un taisnības arī būtu jābūt, nejau kā visi tie, sarkaniem deguniem un kaukādu nesaprotamu dabas likumu diktētu, no iekšām skaistumu nākošu, ja.
Abet rindiņas, ja kas:
"Tā nu ir. Drīz vajadzēs atstāt krastu, kur tik ilgi jau guļu, klausīdamies jūrā. Šovakar Bigsarā būs mazliet miglains, būs vēss, un es nekad neesmu iemācījies iekurt uguni un pats sevi sasildīt. Es mēģināšu vēl kādu brīdi dzīvot, klausīties, jo man visu laiku šķiet, ka tūlīt tūlīt sapratīšu, ko okeāns man saka. Es aizveru acis, es smaidu un klausos... Tāda ziņkāre manī vēl palikusi. Jo tukšāks ir krasts, jo vairāk dzīvu būtņu es tur sajūtu. Roņi apklusuši uz klintīm, un es palieku, acis aizvēris un smaidīdams, un es iedomājos, ka viens no viņiem klusiņām pienāks man klāt un es piepeši sajutīšu pie sava vaiga vai pleca iedobumā laipnu purnu... Es esmu dzīvojis."(R. Garī "Solījums rītausmā", ja)

( gari, gari )