Manpa šitām divām dienām jāapspēj visko atēsties, nue, nejau tās vecās koņčas, ko man vakar bodē iesmērēja, kādus piecus gadus, pēc garšas lēšu, ekspozīcijā gozējušās, nubet, taisni tādā plāksnē kā visus pakšus un dārza stūrus izložņāt, visērtāk jau, ja pie tā varētu mainīt konsistenci un veidolu, ajmīn, pēc situācijas, pa lieveņa vīnstīgu balstiem varētu uzrāpties lunkanā čūskas spirŗallē, no bēniņiem pa trepi notecēt pa pakāpienam vien kā peļķej, teiksim, pelēkaj, visam cauri izskraidīt un kā suņam visu izošņāt, nu un tādā garā, nu un sasūkties tā visa smaržu, kā matugumijai. Kapiš?! cilvēkveidīgam un tādiem pigoriem neparocīgam esot, diezgan ierobežoti tas sanāk. Ā, un montekristo līdz galam jāpaspēj un piekopt visu glītu un pasauļot. Vārdsakot, pie vidus jau laiks sāk skriet un prasījās vēl vien nedēļ, ta man pašai no laba prāta būtu apriebies