Slavasdziesma memmei
Un! Šis pelnījis atsevišķā ierakstā. Man memme iŗ kā (kā sauca Ronjai mammu- Luīze? Lavīze? Lavise? Kā?), karočsapratāt, kā Ronjas mamma, nulūk, kad satikāmies pirmsmanas šurpbraukšanas, attiecīgi, īsi pēc sportspēļmurgiem, atradām beidzot vaļēju vārtrūmi, kur uzpīpēt un patērgāt, paklāju viņai savu džemperi kā pielūdzējs, kotaviņa tai plānā, smukā kleitiņā uz klona (bēšīgā un ar mazām, mīļām puķītēm, nutādām, kādas mazajai opja mājai tapetes virtuvē būs) tanu stāstīju savu garo, skumjo svjoklas stāstu. Unzinkoviņman teica, viņman noglaudīj pieri un teica tā:"Nabaga bērns. Tev, drošvien vēl ilgi kājiņas miegā tirināsies kā sunītim!"