Em ai in heven?
Likās, nedabraukšu, rēzeknes buss tā vilkās, ka gandrīzām nokavēju ezernieku busu, tieši kā pačurāt un sēsties iekšā, kuru paspēt bodē pēc kabačiem, ko tā kāroju, šite jau nebūs, šite ganjau pašiem visiem dārzos tādi. Takovēl, kad būšu satiksmes ministrs, izkratīšu visas autoostas nafig, ar visām viņu maksas havajām, vēlkauko nevaidzēs, es jau pateiktu gan, cik pārvadātājs un, attiecīgi, arī pasažieris, maksā par iebraukšanu viņās, sevišķi ahujevšā, saprotams- ŗīgas. Tā, vēlkas, kamēr braucu, 7 neatbildēti zvani, pēc darba laika beigām, vēl divi, arī, zin, tos pēdīgos atļāvos bezkaunīgi un teicu, lai piezvana man moška rītnorīta sešos. Karočīt, izbļaustījos, sarijos un atplīsu ar visu somu pusē deviņos. Šodienu veltīšu, lai atbīdītu visus opjamājas priekšmetus pa pareizajām vietām, neviens tak vēl nav nomiris un ņeimeiķe pravo bīdīt tur, kur ops nebīdīja. Rakstāmgaldu gandrīz dabūju uz kājas, bet kaukā aiztusnīju līdz logam, tur viņa vieta, pie loga un tā, lai izstās, ka mērkt tik spalvu tintnīcā un memuārā iekšā. Ja kāds vēl man pastāstītu, ar kādu tādu indi dabūt sodrējus no griestiem un sienām, iedibinātu kārtību pavisam. Vārdsakot, pilnai laimei man pietrūkst sunīša un batereju priekš rādiõ, bettā, teikšu godīgi, sēdu saulītē un naktskreklā un murrāju čuķņe. Pusdienās gribu kabačus, olā vīļātus, jāiet laikam nostreļīt kaukur, nu, iemainīt pretkauko, stūlbais šofers, nebūtu nemitīgi kāries pakaļā gausiem baļkvedējiem, būtu paspējusi dabūt. Betē, es tāpatām murrāju, ja, kautarī man nepatīk kaķi.