Bet es tikkokā iekritu, tātad, veru durvis, tumša treptelpa, neredz nekā, ja, snaikstos gar pogām, kur slēdži, snaikstos, nekā nevar sataustīt,taustos gar to sienu, kaukur tepat jābūt, vēlviens solis, tūlīt visu sataustīšu, stiepjos un viss, ne slēdža nekā, pazūd pamats un es kaukur iešļūku līdz ceļgaliem, kā ar smilšpapīru pa kājām tie kloni, pie kaukādām trubām, skaidrā pilnīgā, saproti, toties tumsā, nuneko, pastāvēju tāda piesardzīga, kamēr sapratu, ka dziļāk nekritīs, iztaustījos laukā, maķperemaķ, un kaukā līdz apartmentiem aizkūlos ar spīdošu mobilku, nuneko, viena kāja asiņaina, otru vēl var lietot. Viņi, redz, te trubas profilaktē un pavēruši caurumu grīdā,lūka vai kas, hrenzin, gaismas nav, to gan uz durvīm cedelē varēja ierakstīt vai ķebli priekšā aizstumt, no rīta, ka gāju, ta nekā vēl tāda nebija.