Oj, jauko atmiņu plauktiņā noteikti jāizliek vakarējais badmintons ar jimu, pustumsā un pillā, kur, neko citu, bet vairāk smējās un tupus ŗāpus pa zāles ēnām kaukur neredzīgi čamdījās pēc tā izvairīgā vizuļa/kruzuļa, vai kāviņtur, jo pa viņu nezkālab vispār nevarēja nekādīgi trāpīt, toties, kad izdevās, ta vāri aizsita knapā pusceļā, unta akal no gala, un ta akal, tā arī ne reizi viena līdz otrai neaizsitām, vai tomēr aizsitām, kas to vairs atceras, bet traki sirsnīgi.