Vēl viens iemesls, kamdēļ iekšējās sajūtās nav vērts iedziļināties.
Ieeju es, tātad, konferenčzālē, tukšā, tumšā, ūdeņa nodzerties, millīt, ieeju, un kā saunā, tāds karstums srazu, es uzreiz tāda,- akdievs, arī karstuma viļņi, sāku jau rokas lauzīt, izeju laukā tāda nolemta, nolemta, domāju, nu viss, ta, pēkšņi, klausos tāda - klakšķ ar tur kaukas, no tās konferenčzāles laukā, domāju, nē, kaukas šiten nav tīrs. Klakšķoši karstuma viļņi, kas tad tas būtu tagad?
Nuja, ieeju otrreiz, kātat, tējkanna stūrī deg. Un ta liels tracis, šī šau šim un šis šau šai, kā ome mēdza teikt.