man laikam dzīvē par visu vairāki nepatīk kādam pašsaprotamai kļūt, bet, grozi kā gribi, agri vai vēlu, un tas kremt, bet izbēgt laikam nekādīgi, vēl man neptīk, ka izlīst vai izbirst kafija un tie biezumi tā pretīgi aplīp ar rokām un visām švammēm, kur var tik uzmācīgs būt viens produkts. Vēl, vakar uz taciņas,man pretim tante iekrita kupenā, bet viņa to darīja tik lēni un mīksti un pa diognāli, nutā, slīpi, kā tāds autologu tīrītāj kociņš, ka man liekas, tas bij tīri iestudēts, demonstratīvs vispārīgs protests, nutur, negribu es vairāk iet, plopš,  pie kam viņa pārmaiņus skatījās mums, pretimnācējiem, acīs, pirms nokrita, gājajpārejas sākumā tas notika, pretējā pusē, bet man par laimi, es gan pieklālīgi atturīgā izpalīdzībā gāju pie viņas izstieptām rokām, tātat, man par laimi priekšā viena vēl naskāka palīdze bija, nulabi, teiksim godīgi, es mazliet nemanāmi tomēr palēnijāju gaitu,ļaudama sevi apsteigt, betē nevienaldzību es ar žestu valodu tomēr demonstrēju, nuja, un atlika tai apzinīgai pilsonei šai padot roku un saņemt krampjainu ieķērienu elkonī, kā kritusī, nelaimi vēstošā, spalgā un manāmi gandarītā balsī paziņoja, ka , nuja, to jau varējis bijis tapis sagaidīt, otro reizi jau krītot, OTRO REIZI, šito jau viņa sen paredzējusi, otro reizi, kad tas vienreiz beigsies, ka otru reizi jau, otro, tākā ar vienu  jau nepieticis un tas notiks akal, ko tad citu sagaidīs, ka otro reizi šogand jau jākrīt,  nuja, tā viņa turpināja ķērkt arī savai pabalstītājai mugurā, kad šī attālinājās pieturas virzienā.