Ilzīšdiena, tātat
tas no čaikas. Ilzīšdiena vispār tiešām ir sēra, mierīgi var pie sarkaniem datumiem likt, man sāp galva un ir ļoti grūti jau kopš paša rīta, kaut arī kola bija, bet neko neglāba tas. Atnācu uz darbu tikai tamdēļ, ka neapdomīgi biju tikšanos ar kaukāda rādio mamzeli sarunājusi. kāda nu es te atvilkos, ne visai daiļa, teiksim tā un samocīta un tabaka sasūkusies, nujūnov, ka vienmēr smagos rītos šķiet, ka viss tāds apķēzīts, mērc šampunā kaut trīsreiz, nu, vārdsakot, atnāku, tātat, neteiksim, ka savā daiļākajā paskatā un pašjūtā, pašiverēju tur kauko bišķi meilos, tāpatām jau skaidrs, ka šī būs tikai veģetēšans diena, nekustinās nekā sevišķi,  vārdsakot, mātemīļā, kā es varēju iedomāties, ka uz to vienīgo tikšanos  no rādijõ atpirdīsies nevis viena spiedzīga menedžerene (kā tas parasti ir un kapē gan lai vienmēr nebūtu), bet - vesela delegācija, divi vīri uzvalkos, zelta apročpogas un spraudnes šlipstēm, spīdīgām tufļām, visi abi tādi direktõri, viens par otru direktāks, un kaukāda mēma sieviete (mēma tāpc, ka viņa īpaši daudz nerunāja, tikai plikšķināja plakstus) visa tāda sasmaržota un kažokādās, kuras funkcijas es vispār nesapratu,  amata vizitkā ar nav, betnujā, skaickanav, ko ta rakstīs, tāda un tāda, rādio mēmā sieviete. Nujā, vārdsakot, neviens nebija gaidījis  šitādu dienas pavērsienu, nuka, viskādi  pārspīlēti kundziņi un mēmas kundzītes, prjam kā tikko no teātra bufetes, jejbogu,  skatīsies man samocītā sejā, un tur tak viss rakstīts, kā uz delnas viss izlikts, tak skaidrs, ko darījusi un pēckā izstās, tak šausmas, nu, vārdsakot, man no viņiem sagribējās iztecēt peļķītē un zemē sasūkties, lūk, tik neveikli es jutos sava iepriekšējā lustīgā vakara  un sevis šorīt neapdomīgi izmeklētās bītlenes sakarībā (pie zaļganbālām sejām labāk siltos toņus izvēlēties, ja).

Nuja, a pēctam akal atgadījās tāds atgadījums, ka boss tāds dikti runātīgs un jautrs TIEŠI šodien atgadījās, un tik, ziniet, runātīgs, ka kādu pusstundu pie viņa galda nosēdēju, kā jau minēju, vai neminēju, ja neminēju- tagad minu, šodien biju ieplānojusi  īpaši izvairīties no dažādiem tiešiem kontaktiem, un, ja neizbēgami tiešiem, ta tik ar kioskniecēm, piemēram, menedžerēm spiedzīgām,nu, tādiem visādiem, bezpretenziju radījumiem,  nuja, to pusstundu es novilku godam, tīŗi prātīgi runāju, kaut arī vislaik domāju, uz kuru pusi nez lai labāk elpo, janugadījienā, kādas vakardienas nepārprotami spirtotas smaržas no manīm nāk un tā, nujā, vārdsakot, vienā brīdī sajutu, ka nebūs labi, paliek ziniet tākākā karsts, rokām, kurpretim, -panikaini auksts...(a šis tik vārās, vārās)  un ja tā labi ātri netiks laukā (a šis tik vārās, vārās), ka tik nav jāgāžas (a šis tik vārās, vārās) tā apkaunojoši un ja nu gāžās pavisam ( ašis tik vārās, vārās) un tas pie bosa galda un ta visa ciba karkatūrās ( a šis tik vārās, vārās), vārdsakot, nekas cits neatlika, kā rezko piecelties, tādajādīgi pārtraucot pusvārdā,  un teikt, ka man tagad, pardon, jāiet, bet manliekas viņš pēc sejskrāsas saprata, ka kaukas nav īsti lāgā. Nē, nu nekas jau man nebija, man tikai visā nopietnībā likās, ka es tūdaliņ aiziešu pie tēviem, ja netikšu brīvē un klusumā un laukā no mirkļa.  Šitā nebij bijis vēl, tagad man piemetīsies fõbija noteikti. Lūk, tāda mums ilzīšdiena.