Rovna trīs stundas pavadītas kādā milzu tirdzniecībscentra ziemssvētku dekõru bodē, apčamdītas visas iespējamās lampu virtenes, plastmasas čiekuri un baltie pulverīši, piecreiz gandrīz apraudāts, trīsreiz irõniski iesmiets, tomēr pilns maiss piepirkts ar kauko, kas vroģe pie visa šitā jau tā skaistuma, saidjot, rīt, ta varēs skatlogā pakārties, nenosmiesieties, ja pa čakeni no rīta iesiet, tur es, gaismas kastē iekārusies lampočkas spraužu un lādos noteikti, spārdot enģeļmatus turpušurpu, bet caur stiklu jau neiet, tik, ja acis jāpriecē. Vārdsakot, vēl trakāk kā zābakus pirkt tas ir, tie vismaz, ja  riņķo gar aci, ta nespīd, a šite spīd, dzied un vibrē vēl pie tam, lai žēlīgs kungs, gan augšējs, gan apakšējs.  Toties, kad izstreipuļoju ārā un sāku atkal izšķirt debesspuses, iespruku vienā bodē, un,- kas tad tas? stiklotas mantiņas! ta sapirku sev par ciešanām tirkīzzilas stikla bumbiņas, ai cik glītas tās, laj firma cieš zaudējumu tagat, pa latu sēēsmit, varen iztērējšies, ne. Nemaz neprasiet, - kur bija, tur vairs nav.