i-ā taisni
Pīpēju savā dzestrajā vārtrūmē, atšautu krāgu, domāju par visa pastāvošā bezjēdzību vai kā nu tur bija, viss tāds pelēks un bezcerīgs,  nebūtu kūtrele, būtu klaušas tropiskos mežos pie artīta mocītām pumām, koalu auklēšana un barošana ar siltu pienu, baltas bikses un riõ, nebūtu uz šitiem visiem brūniem rudeņiem jāskatās, kāss arī, velns, nepamet, nu, viskas tinas pa galvu, nutur, lūzere, lūzere, piekam- akdievs, cik tev gadi, ko lai rīt velk mugurā, man nav ko vilkt mugurā un stūlba seja arī vēl pietam, vajtuzini vēl kādu lielāku lūzeri pasaulē, vajtuvispār zini, cik noželojami šitais viss ira un kur viss sadirsts jau saknē untā, visu ko domāju, peizāžam atbilstošu, apkārt viss tāds pelēks, to es laikam jau teicu, ta pastos augšup, vaikurjauki, elektrības vados trīsi balouni ieķērušies, viens zils, viens zaļš, viens rõzā, taisni prieks, pušķītī sastājušies, ar debesi konstrastē un vējā tirinājas, vai tā būtu zīme no augšām, domāju es.
Aij, neko, atnācu tikai pateikt, ka tikko biju akal pīpēt un no tā rõzā nu palikusi pāri nožēlojama ļerpatiņa.