kaut kā nesaprot mani neviens un nemīl arī neviens. Bet kniebties grib. Kur jaunības ideāli, ibio?
Bet atkal no otas puses- es jau arī nevienu nemīlu un nesaprotu, bet ar dažiem kniebjos labprāt. Un tāpat kā viņi pēc tam aiziet pie savām sievām un mīļotajām, ilggadējām draugaļām, tā es tak' arī aizeju uz savu svēto teritoriju, kurā visi, izņemot mani, ir tikai viesi. Stulbi kautkā.