Do-ro-ga-ja, a vot i ja
Nutadtā, šorīt es gribēju, kaut vells mani būtu parāvis jau vakar, brokastiņā pīpēju vienpēcotras kā tas kaupers dziedāj, līdz man kļuva slikti, blenzu savām vējpūstajām acīm sienā (vilcienos jau, lõgjiski vai atraut visus logus, priekšā -pakaļā, lai izpūš ne tikai to) un ta uzsāku savu šausmu ceļu līdz darbam, apcerēdama savu miršanas kleitu, akdievs, tik jauna un jau beigta.
Vārdsakot atnācu es te ar tādu sejas izteiksmi tākā akal Tas Bernards (ko es, starp citu, nesen sapnī redzēju), tākā būtu apēduse citrõnu un vienlaikus apčurājsēs, bet koļektivs tākā viena moļekula, teica "kilikili" un pacienāja ar konfektēm.
Nuja, ta sestdienā Ezerniekos iebrauca draudziņi ar bandžõ, ermõņikām un 73ā gada telvīzõru, babuļkas pie aptiekas gandrīz apakaksījās, unta bija mums tādi vīnā mērcēti gūdtaimi un mazliet pagurusi kopābūšana.
Paldiesdievam, šitanī reizē õps nenāca moku ceļā mani pavadīt, jo tikām mājā citādākos veidos, šoreizīt bij atvadu pusdieniņa un man asaras bira zupā "plopš, plopš, plopš" kā tādai Bendera līgavai, nākošā reizē jāiegādā kaukādas tabletes šitādiem õpju gudbaju  gadījumiem, savādāk šito trīcošo apakšlūpu tak ar nevar vairs izturēt.
Nujā, un ta es iebrauc tai rīgā, gāju gar to Maskavsnamu, kā nu tur sauc to ielu, un, vārdsakot, dabūju redzēt kā čaļi mašīnai logu ar ķiegjeli iznes un sagrābuši pillas rokas nesās man pretī, domāju, vot, tagad gan beidzot dabūšu pa purnu, aizvēru acis un apsastājos, bet, neko, paskrēja garām. Nutaes stāvēj un domāj, ko ta šitādos gadījumos dara- sauc "GORODOVOJ!" , "LJUDJI!", "POĻICIJA!"? 
Un ta es domāju, eitakjūs, tieciet paši galā ar saviem nesmukumiem un turpināju ceļu uz smirdīgajām mājām.