Odnako
Vakar nu reiz atrados ļoti tuvu tādam apkaunojošam momentam kā pakrišana zem galda. Un neba tamdēļ, kā jūs visi noteikti padomājāt, ka būtu makten sarēbuse, bet gan tādēļ, ka paslīdēja abas kājas vienlaicīgi, tādejādi virzot manu, un es nekaunos shī vārda, apukshējo smaguma centru dziesmās apdziedātā pazemojuma virzienā.