Vārdsakot, vakar šķirstīju grāmatu "Baisais viesis", aizpīpēju nākamo papirausi no vēl neizkūpinātā un domāju, ko darīšu, kad manu štatu nogriezīs (ai, bažu-bažu-bažu, ziniet, ko tik te riņķī-apkārt nerunā). Nuja, ko tad citu izdomāju, ja ne to, ka būs jāiet apakaļ trakāmājā, tur jau vienmēr pretī jems, tā vismaz galvenā ārste (kam es bij luteklis), man promejot teica.

Tad ar grūtībām, pirms miega, tā teikt, izlasīju tiešām stulbu stāstu no augstākminētās grāmatas un devos tajā, tā saucamajā, zemapziņas pasaulē. Un tā, tavu traku brīnumu, sūtīja man veselus trīsus murgus.

Tas pirmais bija par izbēgušu Laktas ielas trakuli õmes mājā (Laktas iekā, kā mēs zinam, trakos- kriminālos tur), Teikā. Kas nezin kāpēc bij nolēmis iegriezties pie nabaga večiņas, bet lāga nepaspējis veikt savu kaunpilno vājprāša drabu, tapis, nevairāk-nemazāk, bet gan fbi aģentu sagūstīts. Sagūstīts un piesiets õmes gultā. I tut vihažu ja... Fbi aģenti sēd istabā un rij zupu. Es saku, komsī-komsā, vai jums nešķiet, ka sējums tads vaļīgs un vispār būtu jāvāc šis deblis prom uz sāpju māju. A šie neko, sēž tik un čāpstina. Es saku, jomajo, vai jūs trakos maz siet mākat? Šie, maitas, neko- rij. Vicinu es rokas pret debesi un raunu šiem zupas šķīvjus no rokām, te pēkšņi skatos- kas ta tur pa koridõri viltīgi lavās vaļīgās lentās viss tāds nošņorēts, pliks tāds galīgi un velnišķā smieklā sašķiebtu ģīmi? Tas- trakais! Uzmodināju sevi vietā, kad šis čamdījās nažu atvilknē, debili smiedams, bet fbi aģenti sēdēj vienaldzīgi, jo nebij vēl izēduši  zupu.

Tas otrais bij, ka mani treptelpā nolaupīj trakomājas sanitārs, kas bij arī palicis vājprātīgs, ar noslieci uz sātanismu. Bēniņos bij jau sagatavots upurgalds da pentagrammas uz grīdas jau uzvilktas. Un šis smējās tādu vājprātīgu daktera Haida smieklu, jauca mēģenēs kaukādas vielas un asināja nažus.  Nuneko, sapratu, ka pizdjec iz kamming un izlēcu pa logu. Pa vēdlogu, pie kam. Šajā vietā es atkal sevi uzmodināju un, lai noskaņotos uz labām domās, ieslēdzu rādiõ 1.

Tas trešais,savukārt, bij par to, ka es ņēmu un sadzēros kaukādas tabletes. Tad sēdēju  pie galda un domāju, vaivaivai, kas tagad būs, kas tagad būs? Pie kam, mirt galīgi  negribējās. Modos drausmīgi nikna, sak, joptvaimaķ,joptvaimaķ- pate dzēra, tagad slikti akal.

Nuja, vārdsakot, bija mani apsēdis kāds nelietīgs domovojs. Tagad būs bail aizmigt kā tai filmā par Frediju Krjūgeru.