Laikam tiešām- kaitīgi
Es nupat izslēdzos ārā no bjurõ. Izgāj laukā uzpīpēt, plašu žestu aizcirtu dures. Tad apdomājos, pačamdījos kabatās un secināju, ka ieejas karte, kopā ar telepfõnu, somu un visu- uz galda, galīgi nepārprotamā iekšpusē. A ārpusē, putenī - es,ierobežota, toties ar šķiltavām. Odnako! Nuneko, stāvu tāda izmisuse un lēnām apsniegu. Kur lai eju es, bez atslēgām naudas un telefõna? Nunekur. Vienīgais prieks, ka nebiju plika un saziepēta kā Elločkas laulenis12 krēslos. Ta nu mīņājos vējos, puteņos un lāsteku krusā, kamēr sagaidīju apakšstāva kolēgu. Ko tad tu te? Ai, es te- tā!