Tāds, lūk, akekdots
Tā dikti smalki citātu neatminos, takš vakar lasītajā Marissa Vētras "Mans baltais nams" bij tāda ainiņa, ko uzburu, uzburu un nebeidzu sajūsmināties.
Proti, katrā uõperas "Toska" uzvedumā pienāk tāds brīdis, kas Skarpia dodas itkā aplūkot Kavaradossi mocības bedrē un nozūd aizkaros. Katrs kārtīgs, sevi cienošs Skarpia, šo nozušanu aizkulisēs izmantojis, lai fiksi ieskrietu grimmētavā un negaidot iekniebtu mīkstumos kādam, kas tieši tobrīd, neko ļaunu nenojausdams, prožektõru apspīdēc, apstrādā savu priekšējo karkasu ar truša ķepu. Un tad, laimīgs un apmierināts, ar īstu mocību redzējušas persõnas seju, tikpat zibenīgi dodas apakaļ uz skatuves.
Tāds, lūk, anekdots.