Vārdsakot, bij man bērnībsdienu vasarnīca Siguldā, Pumpurielā. Būvējs to pašrocīgi bij manas omes papī, kas bij sevišķi talantīgs spoku māju būvniecībā (tāda pate tagad stāv arī Teikā,Lielvārdsielā, vislaik, domāju- visas mājas kā mājas, tik šitā ērmīgi slienas kā tads notecējis zombju pavēlnieks).


 Bet, par to Siguldu, nuja, pavadīju tur neskaitāmas bērnības vasaras, iekšpuse tur bij gana nemājīga (nu, tur no visiem stūriem ērmi lūrēja virsū un par ateju, vispār, nerunāsim),tak, kaimiņos man divas māsas draugos, sava karojošā banda- Robčiks, Valdiņš, Raivo, Māris un vēl kaukāds kõrišs, kam vārdu aizmirsu, bet, kas turpat Pumpurielas galā dzīvojās, pills dārzs ābelēm, kurās rāpties, štābiņš jasmīnkrūmā, pīpētava vītolos un šūpuļtīkls bumbierēs (kur vadīju lielu daļu saulaino bēŗnības dienu, špļaunot ķiršu kauliņus un grāmtas lasot). Vārdsakot, viss, pēc kā vien bērna sirc var alkt.

 Ā, atsevišķa atkāpe bēniņiem, lietaino dienu štābiņam: tur bija balts veclaiku skapis, kokriezumos viss, ar ūdeļādām un vecēm kleitām pills, gulta ar īstu pēli, vērpjamratiņš, miglains, antīks spogulis (kuru, brāli ar karogkātu bakstot, sadauzīju), starp logiem- daudz beigtu mušu un taureņu, krājumi ar vecām nošu lapām un pagājušā gadsimta saimniecības grāmatām un visādiem citādiem interesantiem priekšmetiem (lai vieglas jums smiltis, ku žēl, ka nespēju jūs pajemt sev līdzi).

Tagad atseviška atkāpe ritenim. Tur šķūnī glabājās maman jaunībsdienu vellapēds, zaļganzilās tonalitātēs, ar kuru, skaistās, saulainās novakarēs tika izbraukātas visas kaimiņieliņas un sajusc vējš matos un pēdējie saules stari uz ceļgaliem. Un krists arī, nevāji, pirms Pumpurielu noasfaltēja.

Nujā, kā jau visiem manas dzīves stāstiem, šeit arī gaidāmas traģiskas beigas, takšto - sagatavijam mutautiņus.

Karoče, man bij kaukādi padsmit gadi, papī ar mammī bij tikko pašķīrušies, ome kļuvuse vārga un mantrausīga, sak, māja brūk kopā, kopt nav kam, visa tā rezultātā, māja tika pārdota. Man bij pusaudzības defektīvais periods, viss bij pohui, klausījos Nirvanu, lakoju melnus nagus un uz maman aizcinājumu, aizbraukt uz to māju pēdīgo reiz, atbildēju:"Da, pfī, danu, grausc!". Nujā, "mēs nodzersim tai vecenei to būdu", uzsita šo gaisā, mašīnas maman nebija, pajemt no turienes ko līdzi acīmredzemi nebij iespēju, atstāja, tā teikt, māju ar visiem smukajiem pričendāļiem un ābeļu plantācijām (starp citu "Sīpoliņ" ābelē man bij štābiņš nr.3).

Nujā, kopš tā laika pagājuši kaukādi desmit, padsmit gadi. Ar diezgan lielu regularitāti apmeklēju to māju sapņos, redzu visās detaļās, gan beigtos taureņus un mušas starp logiem, ložņāju ceriņos un atronu savu skrituļslidu (ko pa īstam tur tiešām esmu metuse, dienā, kad maman man tās uzdāvināja un es nevarēju uzreizīti iemācīties slidot), meklēju kaukādas nošu lapas bēniņos un sakārtoju pēli, virinu skapi un meklēju vevecmammas čūskādas tufļas, trenkāju svešus bērnus no aizmājas cidonijām, bļaunot:"Tā ir mana māja!", roku lamatas mošķiem pie Sīpoliņābeles štābiņa, nu, visādas lietas. Vismaz reizi nedēļā.

Kopš māju pārdeva, Siguldā vairs neesmu rādījusēs, draugos atrastās kaimiņmeitenes aicina ciemos, tak, man piemetas žņaudzējs, kad bilžu galerijā ieraugu kādu bildi, kur mūsu vecā sēta redzama, sēta un aiz tās robs, kur agrāk māja bija (nojaukta tagad un gabaliņu tālāk, kur Sīpoliņābeles štābiņš, cita uzcelta). Visticamāklais, ka es tur neaizbraukšu nekad, jo tas būs pārlieku plosoši un varbūt, es tā īsti, nemaz negibu, lai tie sapņi atkāpjas (vienu brīdi šķita, ka jābrauc uz turieni un krusc jāiesprauž, sak, atkāpies sātan, bet visdrīzākais, nav tur nekāda sātana, tā akal, kārtējo reizi- mana netīrā sirdsapziņa).

Maman saka, ka visiem esot bijis tāds neparocīgs vecums, brālis- sīks, es- defektīfs, papī- dropings, omī- kraijings, neviens neesot bijis spējīgs mājas uzturēšanu pavilkt. Bet es saku:"Joptvaimaķ, joptvaimaķ, maukuļi, debilie!".

Nujā, vārdsakot, no āboliem man metas skumji, riteņbraukšanas tāpat un no šaurām šķērsieliņām, pēdīgo saulstaru apspīdētām- arī. Sī jū in mai drīms un žēl, ka man visu atlikušo mūžu atkritīs tāc prieks kā opersvētki.