Tas, ka mēs esam, savā ziņā, kaukāda Adamsu ģimenīte ir jau dažreiz, uz Ziemasssvētkiem, secināts. Tā, Kūma "kājas laušanas" ieraksta sakarībā, atceros brāļa izlaidumu, kad papī taisni bij salauzīs kāju un bij ar visiem kruķiem atnācis. Brīdī, kad devāmies ģimenes pusdienās, papī bij kaukur aizklibojis, pīpēt laikam.
Brāls man prasa: "Kur tēc?"
Es, bojevika cienīgā tonī atbildu: "Nu, nekur pārāk tālu ticis viņš nevarētu būt..."
Tam sekoja saskatīšanās un ilgi, dēmoniski smiekli. Nezinu par ko, bet skatoties kā viš kūņojas pāri pļavai, kruķi vicinādams, mēs gandīz atmetām pedāļus.