Taurupes krustceles
Sāksim ar to, ka visdziļākais paklons striķīšu pircējiem( vienu no kuriem līdz šim neesmu atšifrējuse), bez viņu gādīgās rokas es tur nemaz nebūtu nonākuse.
Turpceļš- nedaudz sirdsklauvju, smakšanas (tādus nu mēs autobusus uz Taurupi sūtam), šampaniešu korķu paukšķu un blakussēdju raustīšanās to pavadījumā. Atkal jau izbiršana pļavā, pīpēšana, dzeršana un dziedāšana vienlaicīgi.

Viss pārējais, pa vidu- lielā debesu bļoda, muminu ēnas miglainajās Taurupes ceļu lākturu gaismās, krītošas zvaigznes un pasākuma dalībnieki, vāļāšanās slapā pļavā, mēmais šovs pillīgā tumsā, skolas izlaiduma un disenes interakcija, patīkamas atklaredzēšanās, atzīšanās mīlā, un protams- NERTEN uzvedums un ceļi, ceļi, krustceļi un smiekli, daudz smieklu, un peldēšanās dīķī un gulēšana sienaugšā un ikrītu sarunas un akal smiekli un salmi matos un bērzu sulas un, vārdsakot, viss pa smuko!

Jā, laiks skrien. Suņuks Muldriks, kas iepriekšējā reizē bij miniatūrs un jauks un vilkās līdzi ieķēries brunču malā kā bērnam pieklājas, tagad tāds izstīdzējis jaunietis un dara jau pieaugušo lietas, tādas kā-žurku atvemšana un skriešana kājās, negaidītos brīžos, mamzeļu vēkšpēdus gāšanas nolūkos.
Līdz apakaļceļam bijām paspējuši visu notērēt,( pareizāk, nevienam nemaz tā īsti nebij ko tērēt) un stopējām un akal smējāmies un par šoferiem ņirgājāmies (kādus tik žestus un zīmes šie nerāda, bet tas atsevišķs un klātienē demonstrējams stāsts), neviens mūs neņēma līdz pavisam negaidītā brīdī uzradās glābēji.
Vārdsakot, nedēļas nogale pavadīta godam un sejā redzēti, pat šķiet veseli 2 cibiņi iekš festivāla, vismaz tādas aizdomas man radās.
Tagad gan, mēs nedaudz atpūtīsimies, slapināsimies svētītajā ūdenī un aiziesim piparmētru tējas kūrē.