“Durvis aizcirtīsies sāpīgi”, tā rakstīja nodevīgie perdeļi no portāla draugiem.elvē manā šīsdienas horoskopā. Ko tu neteiksi, šorīt tika aizvesta puse no mantām un bb brokastis, arī perdeļi, fonā palaida Sinatras “Maij Veij”. Ta nu sēdēju sēru tērpā uz ķebļa, savas pirmās patstāvības un izlaidīgā dzīvesveida  drupās, slacīju asarām mežģīņu mutautiņu, kura stūrī izšūti burti “Ž.,O.,P. un A.”, lakoju nagus un atminējos dažus iezīmīgus brīžus no tur pavadītā laika:
 
1.Pac sākums, kad pārikām no šnaba un tostermaizēm, pieņēmām dažādus brūgānus pa visiem logiem un līmējām tapetes un es vislaik pārvetojos pa istabām, otu zobos un zīmēju sidraba putniņus un krāsnsmūrīša. Nepartraukti nebij naudas, bet visakā bij gana.

2. Rīc, kad pie virtuves sienas atstāju dzīvokļbiedrenei milzīgu plakātu ar uzrakstu :”TE NAV NEKĀDA MAUKU MĀJA!” un šī, nekā nenojausdama, tieši tai dienā bij izsaukuse santehniķi, kas, pētot plakātu, esot stipri sarcis. Mmm. Vēl es reiz atejā uzbūvēju šausmu vīru no bārkstainas slotas, kam deguna vietā bij knaģis, uz knaģa- saulesbrilles, un šausmīga mice galvā. Āāā, rokas sastāvēja no kaukādiem, dzelteniem cimdiem ar katru pirkstu uz savu pusi. Un virinātāja plašķis ar šim bija. Vārdsakot, iespaidīgs radījums sanāca. Pate šausmīgi smējos.

3. Fotosesija, kuras laikā abas ar dzīvokļbiedreni skraidījām zeķēs un vakarkleitās pa naksnīgo Kuldīgsielu un vāļājāmies dažādās pozās. Līdz kamēr piebrauca bembis ar drausmīgiem puikiem iekšā, kas prasīja vai mēs pardodamies un ta es bargā balsī teicu :”Linda, ej pēc cirvja!”un viņa arī paklausīgi gāja. Puikas uzreizīti aizbrauca,lai gan šī, nepatīkamā noc, nosita visu fotosesijas prieku, lai gan  fotogrāfs tāpatās jau bij manāmi satraucies, ne dēļ bembja gan (ho,ho,ho).

4. Un vēl forši bija, kad gaidīju brūgānu pakaļ atbraucam, akal lakoju nagus, klausījos Frīdu un dziedāju līdz un kad šis piebrauca, ta  lecu pa logu špiļkās un vakarleitā pataisno ceriņos un kliedzu dzīvokļbiedrenei pa logu :”Aiztaisi ciet visu, nav laika, nav laika”

5. Nuja, un ta akal tā kniebšanās, atkal uz palodzes, četros no rīta, kad atmuguriski jākrīt istabā, jo sētnieks ar šaufeli pa ielu nāk.

6. Nakc, kad pie mana loga, laternu gaismā,  pamanīju vīrišķa siluetu, kas elpoja stiklos un klusi, klusi klauvējās. Un šausmīgi smiedamās (tiešām dikti sabijusēs biju) skrēju pie dzīvokļbiedrenes, kliekdama :”Vecis, pie loga, vecis pie loga!” un viņa tāda izpūruse un samiegojusēs, nekā nesaprata. Un ta mēs sēdējām pie viņas gultā, izslēdzām visas gaismas, šausmīgi baidījāmies un vērojām to baiso vīru, kas sēdēja zālītē pie mana loga un līgojās, un ko laternas apgaismojums darīja ar katru mirkli aizvien baisāku. Beigās tas izrādījās mans piedzērušais brūgāns, kurš no tā brīža  zaudēja brūgāna statusu, jo normāli cilvēki šitā nerīkojas.
 
Vārdsakot, ir ļoti žēl un neba tamdēļ, ka dzīvokli atrast grūti, bet tādēļ – kā šitais ir viens tāds un vienīgs un viscaur manējs. Un es zinu, ka sentimentāli, eita dirsta.