Vakar vispār bija kaukāda lecīgā personāla diena. Pirmais bij drausmīgais, rudais Ļeņingrad salējējs. Kad pārmukām uz mi6, atradām tur diezgan īgnu un izpūrušu Cukuru. Kad pīpējām pie mi6, pienāca tas pats Ļeņingrad bārmenis un vēlvienreiz nolamāja.
Bet diennakts piemājas veikalā, kad pieprasīju kotleti un kokakolu, man paziņoja, ka tādas kā es neļaujot darbiniekiem normāli uzpīpēt. Nu i v p...u. "Piedod, cilvēce, par visu!" , tā es viņiem teicu.

Toties nospēru mi 6 glāzi, sūdīgu, bet tomēr. Lai raud tagad elkonī :"vaimanuvai!".

Un taksomentrs neviens pie manis neapstājās. un tramvajs aizbrauca aiz redelēm, lai man akal būtu jārāpjas pāri, tik šoreiz man bij gari brunči, kuros es pinos, bet vismaz jaunēkļu kompānija, kad tusnīdama rausos pāri, laipni piedāvāja :"Vai jums nevaig kauko pieturēt?"

Vaig, vaig, pieturēt. Es tak viscaur ģībstu no tām neveiksmēm.