Perekurs ar kūminju
Ta nu nupatās, nekā ljauna nenojausdama, sēdēju uz celma, skatījos kā saule riet un pūtu dūmu rimbulīšus, te pēkšnji, skatos, caur krūmiem izbāžas ruda galva mellām ausēm, mirkškjina aces, tad graciozi parāda savu dailjo torsu un laiskā gaitā dodas kādās ljoti svarīgās lapsu darīšanās, balto astesgalu saulrietā šūpinādama. Vot šitādas mums tās sadzīves aininjas.